kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

13. - 19.10.
EPVS aktīvākie jaunieši dodas pieredzes apmaiņas braucienā uz Briseli.

17.10.
Radošās darbnīcas „Izzinošās spēles” 1.-4. klašu skolēniem.

17.10.
Izliekam I semestra starpvērtējumu.

18.10.
Rudens tirdziņš sākumskolā.

18.10.
Tematiskā diskotēka 6.-12. klašu skolēniem.

18.10.
Pedagoģiskās padomes sēde par skolēnu mācību sasniegumiem.

18.10.
Izsniedzam I semestra starpvērtējuma liecības.

24.10.
Pedagogu konference Ulbrokā par kompetenču projektu (reģistrācija ir noslēgusies)

21. - 25.10.
Skolēnu rudens brīvdienas.

25. - 27.10.
Skolā tiek uzņemta Skautu nometne (apm. 200 skolēni).

31.10.
Valsts svētku mēneša ieskaņas koncerts, folkloras un seno cīņu kopa „Vilkači”.

NOVEMBRIS: ⇅

DECEMBRIS: ⇅

visi pasākumi

43. Izlaidums – Undīne Piterniece

Madlienā dzīvoju tikai trīs gadus, taču dziļi sirdī sevi uzskatu par madlienieti. Bērnību galvenokārt pavadīju „Krastos” – Madlienas pagasta nomalē. Tur arī satiku pirmo bērnudārza un klases biedreni, māsīcu Sintiju Piternieci. Bērnudārza gaitas „Taurenītī” uzsāku 2002. gada rudenī. Vēl joprojām atceros pirmos iespaidus – svešos bērnus, audzinātājas un neskaitāmās rotaļlietas. Pāršķirstot fotogrāfijas no bērnudārza laikiem, secinu, ka ar daļu no tā laika grupasbiedriem kopā biju līdz pat vidusskolas absolvēšanai 2017. gadā (43. izlaidums).

Madlienas vidusskolā sāku mācīties 2005. gada 1. septembrī. Todien 12. klases skolēni mūs, satrauktos pirmklasniekus, pie rokas aizveda uz Madlienas estrādi, kur notika Zinību dienas svinīgais pasākums. Kā jau visiem skolas gaitu uzsācējiem, arī mums bija bail no nezināmā, garā ceļojuma, kuru bijām nupat uzsākuši. Jau no pirmās dienas centos būt ļoti apzinīga skolniece. To arī no manis sagaidīja vecāki un citi radinieki. Ieejot jaunajā klasē, uzreiz izlēmu, ka sēdēšu pirmajā solā, tieši pie skolotājas galda.

Drošības sajūtu radīja klases audzinātāja Dace Priedoliņa, kas rūpējās par mums kā par pašas bērniem, kā arī tas, ka mācījos vienā iestādē ar vecāko brāli Tomu Piternieku. Biju pārliecināta, ka nepieciešamības gadījumā viņš palīdzēs.

Ārpus mācību darba piedalījos tautu deju pulciņā, kuru vadīja stingrā un prasīgā Vēsma Valmiera. Tieši viņai varu pateikties par ieaudzināto dejas mīlestību, precīzu tehnikas apguvi, disciplīnu un vēl daudzām citām lietām, ko esmu guvusi no dejošanas. Pirmajos skolas gados darbojos arī folkloras pulciņā. Tajā pieteikties mani mudināja vecmamma. Kopā ar citiem pulciņa biedriem un tā vadītāju D. Priedoliņu lieliski pavadījām laiku, dziedot dažādas dziesmas turpat klasē, kā arī izstaigājot visus Madlienas uzņēmumus ķekatu laikā. Neizpalika arī stāstnieku konkursi, kuros varēju gūt pieredzi publiskajā runā. Jau mācoties 1. klasē, Piedaugavas novada kārtā Koknesē ieguvu Lielā stāstnieka nosaukumu (tas, šķiet, bija augstākais novērtējums) un tiku izvirzīta tālāk uz Rīgu. Ja nebūtu šī folkloras pulciņa, diez vai man kādreiz vēl būtu bijusi iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrības namā. Toreiz biju pamatīgi satraukusies, jo mani, sīciņo meitenīti, pirmoreiz nostādīja mikrofona priekšā. Skolotājas Daces mudināta, saņēmu dūšu un sāku auditorijai klāstīt stāstu par to, kā abas ar māsīcu „Krastu” teritorijā taisījām būdas no kartupeļu kastēm. Tur tiku nodēvēta par Dižo stāstnieci. Labi, ka žūrija nezināja, cik daudz informācijas toreiz izdomāju uz vietas, jo satraukuma dēļ neatcerējos pilnīgi neko.

Ar sākumskolas gadiem saistās ļoti jautras, varētu pat teikt, mežonīgas atmiņas. Mūsu klase nebija no mierīgajām, un blēņas darīja ne vien zēni, bet arī meitenes. Mācoties 1. klasē, īpaši „draudzīgas” attiecības klases meitenēm bija izveidojušās ar 4. klases puišiem, tai skaitā arī ar manu brāli. Neskaitāmi starpbrīži tika pavadīti, skraidot pakaļ brāļa klasesbiedriem, kniebjot viņiem, raujot aiz matiem. Arī pašaizsardzības prasmes tika apgūtas pietiekami labā līmenī. Cēloni šīm „simpātijām” īsti neatceros, taču zinu, ka tās ilga tikai pirmo skolas gadu. Tomēr dažreiz gan notika vēl kādi starpgadījumi. Uzsākot mācības 2. klasē, bija izmainījusies mūsu klases telpa, tas ir, pa vasaru tika veikts remonts – pārkrāsotas sienas, radiatori, iegādāti jauni galdi un krēsli. Pēc kāda laika virs durvīm parādījās gara, koši sarkana svītra. Kā tā tur radās? Pavisam vienkārši – kāds no klasesbiedriem ar skolotājas jauno rādāmkoku svieda savam „cīņu biedram”, pārcentās un atstāja uz sienas līniju, kas tur ir vēl šodien. Atceros, ka šādos cīņu brīžos palīgā tika ņemts ne vien rādāmkoks, bet arī glāzes un šķēres, kā arī radiatoru detaļas, no kurām palika tīri skaisti zilumi. Diemžēl ar to mūsu nedarbi nebeidzās. Mācoties 3. klasē, pamanījos izsist logu „vecās” skolas gaitenī. Tāpat arī mūsu klase bija vainojama pie sākumskolas elektroniskā pulksteņa salaušanas.

Lai arī cik nedarbu tika veikti, arī mācības mēs spējām „turēt” augstā līmenī. 3. klasē par mūsu klases audzinātāju kļuva Aelita Niedrīte, kuru laikam nespējām pieņemt, jo nākamajā gadā viņas vietu ieņēma Vita Volkopa. Jau šajos skolas gados braucām uz olimpiādēm, labinieku ekskursijām, piedalījāmies dažādos konkursos un pasākumos.

Uzsākot mācības 5. klasē, par audzinātāju kļuva stingrā un prasīgā latviešu valodas un literatūras skolotāja Silvija Tutāne. Tajā gadā atkal varējām justies kā tikko skolas gaitas uzsākuši – tik daudz kas bija mainījies. Bijām lielās skolas skolēni, sākām apgūt citus mācību priekšmetus, arī skolotāja vairs nebija tikai viena. Kaut arī apjukuši no visa jaunā, klase tomēr bija drosmīga – nu varējām nervus „bendēt” ne tik vienai skolotājai. Īpaši atmiņā palikušas pamatskolas matemātikas stundas, kuru laikā vairāk sportojām, nekā rēķinājām. Visvairāk mums patika mest dzēšgumijas un penāļus pa klasi, skolas somas un papīra lidmašīnas ārā pa 3. stāva logu. Ziemā nereti sanāca arī pikoties turpat klasē, bet, ja beidzās sniegs, izdoma tika likta lietā. Izrādās, no slapja tualetes papīra arī sanāk tīri ciešamas pikas.

Tā nu arī pavadījām visus pamatskolas gadus, apvienojot lietderīgo – mācības – ar patīkamo – ālēšanos. Klases kolektīvs bija diezgan „raibs” – bija gan teicamnieki, gan tādi, kuriem mācībās īpaši neveicās. Šī dažādība arī mūs vienoja. It sevišķi, ja bija veicami grupu darbi – kāds vienmēr centās tikt komandā ar „gudrajām meitenēm”, tā teikt, lai pašam nekas nebūtu jādara. Tomēr vislabāko komandu veidoja viss klases kolektīvs kopā. Lai arī kādas nesaskaņas dažkārt valdīja mūsu starpā, bijām spējīgi apvienoties kāda mērķa vārdā. Kopīgi piedalījāmies dažādajos skolas pasākumos un konkursos. Visspilgtāk atmiņā palikušas popielas, Ziemassvētku pasākumi un, protams, rudens skrējiens „Aizej tur, nezin, kur”. Neiztikām arī bez panākumiem – esam nopelnījuši gan godalgotas vietas popielās, gan arī iegūti „Meitene Zeltene” tituli u.c.

Pamatskolas gados ar skolas starpniecību sanāca diezgan daudz paceļot gan pa mūsu pašu valsti, gan ārpus tās robežām. Skaista tradīcija bija labinieku ekskursijas, kurās tika vesti skolas apzinīgākie un sekmēs veiksmīgākie skolēni. Katru gadu tika rīkotas arī klases ekskursijas. Mūsu klasei bija sava tradīcija – maija beigās braukt uz Jūrmalu, uz Līvu Akvaparku. Ar deju kolektīvu devāmies uz koncertiem un festivāliem dažādās Latvijas pilsētās un, protams, neaizmirstamais piedzīvojums – piedalīšanās Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Dejojot skolas deju kolektīvā, deju svētkos piedalījos pat divreiz – 2008. un 2010. gadā. Mums, lauku bērniem, tas bija liels notikums – nedēļu dzīvot galvaspilsētā tikai pāris skolotāju uzraudzībā. Šajā laikā nostiprinājās draudzības saites gan ar kolektīva biedriem, gan skolotājām, kas pavadīja laiku kopā ar mums. Madlienas vidusskola ir piedāvājusi pieteikties arī dažos ārzemju braucienos. Esmu gan divas nedēļas pavadījusi nometnē Vācijā, gan braukusi ekskursijā uz Igaunijas pilsētu Tartu. Abos izbraucienos tika lieliski pavadīts laiks kopā ar skolasbiedriem un gūta brīnišķīga pieredze, iepazīstoties ar citu tautu vēsturi un kultūru.

Nozīmīgākais pamatskolas notikums bija 9. klases izlaidums. Apliecību par pamatizglītības apguvi saņēmu es un vēl 16 mani klasesbiedri. Bijām atstāti būtiska lēmuma priekšā – turpināt mācības Madlienas vidusskolā vai tomēr iet kādu citu ceļu. Jau todien zināju, ka palikšu tepat, Madlienā.

Uzsākot mācības 10. klasē, šķita, ka nu mācos pavisam citā skolā. Bija mainījies klases kolektīvs – no 17 palikām 13 un klāt nākusi taurupiete Linda Elīza Lapsa. Tāpat arī klases audzinātāja cita – Alda Karaseva, kuru jau bijām iepazinuši kā skolas direktori un angļu valodas pasniedzēju. Tāpat arī mainījies skolas direktors, un pa vasaru izremontētas un labiekārtotas skolas telpas. 10. klasē centos iesaistīties visur, kur vien varēju. Papildus mācībām darbojos skolēnu pašpārvaldē, uzsāku dalību projektā „Esi līderis”, dejoju Madlienas kultūras nama JDK „Daina”, kā arī kādu laiku apmeklēju ansambļa nodarbības.

10. klase atmiņā paliks ar vidusskolēnu iesvētībām un klases kopīgajiem pasākumiem. Mācību ekskursija uz „Brakiem”, Cesvaines pili, Kalsnavu un Likteņdārzu Koknesē saistās ar daudziem pozitīviem brīžiem, pašiņiem ik pēc 10 minūtēm un arī pāri saplēstu bikšu. Tajā gadā klases kolektīvs kļuva saliedētāks. Pat pēc mācību gada noslēguma, jūnija sākumā, kopā devāmies laivu braucienā pa Ogres upi no „Krastiem” līdz Lēdmanei. Sacensības nebija plānotas, taču cīņa par to, kura laiva sasniegs galamērķi pirmā, bija spraiga. Brauciens bija jautrs, un starpgadījumu ar iekrišanu ūdenī arī gandrīz nebija.

Kā jau daudziem, arī man visvairāk atmiņā ir palikusi 12. klases Ziemassvētku ludziņa. Mūsu klase iestudēja uzvedumu „Ziemassvētki Kasīšu ciemā”, kura laikā iepazīstinājām skatītājus ar kasīšiem un Grinču. Liels paldies jāsaka latviešu valodas un literatūras skolotājai Zintai Saulītei par scenārija izstrādi, kā arī mūsu klases audzinātājai par režisora pienākumu veikšanu. Saistībā ar mūsu ludziņu jāizceļ manas māsīcas veikums – Grinča lomu viņa „iznesa” par visiem 100 procentiem! Protams, arī pārējās lomas tika izspēlētas ļoti labi. Vēl joprojām manī ir gandarījuma sajūta par izdevušos pasākumu. Pēc Ziemassvētkiem laiks paskrēja vēja spārniem – Žetonu vakars, pēdējais zvans, eksāmeni un izlaidums.

Esmu priecīga, ka 12 gadus varēju Madlienas vidusskolu saukt par savu skolu. Šeit ieguvu daudz draugu, paziņu un, protams, zināšanu. Esmu pateicīga Madlienas vidusskolas skolotājiem par pacietību, sapratni un neatlaidīgu darbu, mācot skolēnus. Tehniskajam personālam – par mājīgās atmosfēras un drošības sajūtas radīšanu skolas telpās.

Savu izvēli – turpināt mācības Madlienas vidusskolā – ne brīdi nenožēloju. Varu lepoties, ka esmu mācījusies kārtīgā lauku vidusskolā, kur piederīgs jūtas katrs tās skolēns. Novēlu, lai skolai nekad nepazūd labā aura, kura vienmēr patīkami ietekmē katru, kurš uzturas tās telpās! Lai nerimst mācību iestādes attīstība! Lai skolai daudz motivētu un gudru skolēnu! Lai katrs, kurš reiz mācījies Madlienas vidusskolā, tajā pavadīto laiku atcerētos ar prieku un lepnumu!

Undīne Piterniece

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

skolēniem
vecākiem
skolotājiem