12. Izlaidums – Andis Bičevskis
Skolas gadus atceros ar prieku
Manas bērnības takas vijās Plāteres pusē. Esmu pilntiesīgs plāterietis un par tādu sevi uzskatu arī šodien. Bērnība bija saulaina un gaiša, dzīvoju Saules ielā, kas, pilnībā atbilstot savam nosaukumam, atrodas pretim Plāteres pilskalnam. Te ar mani kopā auga draugi Andris, Ģirts, Ainis, Normunds, Valters, un visi viņi bija Liepiņi. Tajā laikā bijām ļoti darbīgi, un mūs interesēja dažāda veida tehnika. Sākumā tie bija velosipēdi, bet vēlāk – mopēdi un motocikli. Strādājot padomju saimniecības „Madliena” biešu vagās un vēlāk siena pļavās, mēs bijām ļoti mobili. Šis darbs tika arī pienācīgi atalgots, un par nopelnīto naudu mums ar brāli Edvīnu atļāva pirkt sev tīkamo, proti, lenšu magnetofonu „Majak”, mopēdu „Rīga-11” un dažādas citas tam laikam ekskluzīvas lietas. Tas „cēla” mūsu pašvērtējumu un dzīves līmeni, un galvenais – mēs sapratām, ka visu var iegūt ar cītīgu darbu. Uzskatu, ka darbaudzināšanai bērnībā ir liela nozīme.
Man bija privilēģija neapmeklēt bērnudārzu, un skolas gaitas aizsākās piecu gadu vecumā „ābečniekos” jeb sagatavošanas klasē. Šo posmu atceros kā mierīgu un klusu, jo klasē bijām tikai „mājas bērni”. Satiekot no bērnudārza atnākušos klases biedrus, bija zināms satraukums, bet ar laiku pieradu pie kņadas, kura valda, ja klasē ir 32 skolēni. Mūsu brīnišķīgā un stingrā klases audzinātāja Leonora Atslēdziņa ar visu labi tika galā un paguva iemācīt paredzēto mācību vielu. Skolas pirmos septembrus atceros ar ļoti garām gladiolām – apmēram manā augumā. Tās audzēja mamma un deva līdzi uz skolu. Vēlāk gan šīs gladiolas palika īsākas, laikam es augu garāks.
Pirmā audzinātāja Leonora Atslēdziņa bija stingra, bet ļoti sirsnīga, mīļa un taisnīga skolotāja. Klasē bija tikai astoņas meitenes un pārējie zēni, kuri bija tiem laikiem diezgan trakulīgi. Skolotājas vadībā piedalījāmies visos skolas pasākumos. Labi atceros ierindas skates, kur mūsu galvenie konkurenti bija gadu jaunākie – skolotājas Dainas Līdakas audzēkņi. Tā pagāja mūsu oktobrēnu laiks. Bija tādas dienas, kad audzinātāja ieradās klasē ļoti, ļoti skaista, tas liecināja par to, ka viņai vakarā būs teātra izrāde. Skolotāja bija galvenā aktrise Madlienas kultūras nama dramatiskajā kolektīvā.
Pamatskolas laiks saistās ar klases audzinātāju Oskaru Siliņu, kurš bija ģeogrāfijas un darbmācības skolotājs, interesants un atraktīvs. Atceros, kā viņš mums mācīja dziesmu Jaungada pasākumam, jo bija aktīvs Madlienas kultūras nama kora dziedātājs. Jauks bija divu dienu pārgājiens ar teltīm gar Abzes upi, tad viņš mācīja, kā rīkoties gadījumā, ja peldoties ierauj atvarā vai esi noguris un netiec malā. Vērtīga pamācība visam mūžam.
Piektajā klasē mūs audzināja skolotāja Ruta Jēkabsone, meiteņu darbmācības skolotāja, klusa, mierīga kā vecmāmiņa, daudz laika pavadījām pie viņas klasē. Varbūt meitenēm tur bija mazliet interesantāk, bet mums, zēniem, bija konstruktori, ar kuriem varējām darboties brīvajā laikā.
Sākot ar sesto klasi, audzinātājs bija Andris Šrāders, viens kārtīgs fizkultūras skolotājs ar labi nostādītu balsi un lielisku klavierspēles prasmi. Man ļoti patika, ka stundas sākumā skolotājs uz klavierēm spēlēja maršu un tā pavadījumā mēs soļojām. Klavieru pavadījums skanēja arī rīta vingrošanas nodarbībās pirms mācību stundām. Līdzīgi kā visi manas klases audzinātāji, arī Andris Šrāders aktīvi piedalījās Madlienas kultūras nama pašdarbībā, spēlējot estrādes orķestrī un esot deju kolektīvu koncertmeistars. Mēs, skolēni, piedalījāmies daudzās sakopšanas talkās, vairāk pie stadiona apkārtnes. Atminos, kā stādījām egles stadiona malās. Tās tagad jau ir nozāģētas, jo nebija vēlamas stadiona jaunajam segumam.
Aktīvi darbojos visus skolas gadus, nebiju liels sportists un teicamnieks, vairāk – mākslinieks. Man vienmēr patika zīmēt. Ja vajadzēja, to darīju, noformējot gan klases, gan skolas pasākumus. Vidusskolas gados piedalījos radiomezgla un diskotēkas „Sisegale” darbībā. Skolas gadus atceros ar prieku tāpat kā savu saulaino bērnību, galvenais, ka tajā laikā mums mājās un skolā iemācīja cieņu citam pret citu, pret skolotāju un vecāku cilvēku. Tās šobrīd ļoti pietrūkst mūsdienu sabiedrībā.
Beidzot vidusskolu 1986. gadā (12. izlaidums), iestājos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, jo mana izvēlētā arhitekta profesija un karjera beidzās Tehniskās universitātes matemātikas eksāmenā. Bija arī dienests padomju armijā, un tehnikumu beidzu kā kultūras darbinieks – pašdarbības pūtēju orķestru diriģents ar saksofona skolotāja kvalifikāciju. Pirmos piecus gadus pēc tehnikuma beigšanas strādāju Skrīveru kultūras namā, vēlāk Madlienas kultūras namā kā mākslinieciskās daļas vadītājs. Paralēli sāku strādāt Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolā kā saksofona un klarnetes skolotājs. Vēlāk Elita Atslēdziņa mani uzaicināja strādāt Madlienas vidusskolā par mājturības skolotāju, neklātienē beidzu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes Izglītības un mājsaimniecības institūtu ar mājturības un vizuālās mākslas skolotāja kvalifikāciju. Šobrīd strādāju Madlienas vidusskolā kā mājturības skolotājs. Dziļi sirdī esmu savas dzimtās skolas patriots. Novēlu skolai izturēt visas izglītības sistēmas reformas un saglabāt savu identitāti mūsdienu pasaules globalizācijas laikmetā.
Andis Bičevskis