13. Izlaidums – Jānis Vilnītis

Atceros tikai to labāko

„Jančukam acis zib un gribas darīt lielas lietas” – ar šiem Imanta Ziedoņa vārdiem no grāmatas par Madlienu „Tik un Tā” laikam vislabāk raksturojama mana bērnība un skolas gaitas Madlienas vidusskolā, kuru absolvēju 1987. gadā (13. izlaidums). Rakstu un smejos, jo galvā skrien atmiņas rindu rindās un visas tādas nebēdnīgas, draiskas. Kaut gan patiesībā es biju varen godīgs un labs bērns, kā saka – klasē noteikti ja ne pats labākais, tad tuvu tam.

Bet, ja tā nopietni, tad man jau dzīvē kādreiz ir teikuši, ka esmu laimīgs cilvēks, jo, stāstot par bērnību, atceros tikai to labāko. Laikam iekšējā cenzūra darbojas – kam tas sliktais vajadzīgs?!

Kā gan var nebūt saulainās (padomju vara tak solīja!) bērnības, ja bērnudārzā bija ļoti laba grupiņa, „Sprīdīšu” mājā bija varen kupla bērnu saime. Vienās trepēs no sešiem dzīvokļiem vien kādi desmit bērni – ar pieaugušā acīm skatoties, pat ne pārāk lielu gadu starpību! Otrās trepēs tas pats. Tad jau nekad nevarēja būt garlaicīgi. Vien dusmas, ka mamma vakarā mājās sauca, tad bija jābēg, ko kājas nes, bet „lielās” Ignatjevu meitenes skrēja pakaļ un pēc kāda kilometra pie zirgu staļļiem arī noķēra, un nesa mājās.

Tāds grūti valdāms, vadāms un rāmjos ieliekams laikam arī biju skolā. Joprojām prieks, ka, tēvam līdzi ejot skatīties, kā nobeigumam tuvojās vidusskolas sporta zāles celtniecība, izdevās izdīkt iespēju aiziet skolā kopā ar bērnudārza grupiņas draugiem – tie bija nedaudz vecāki un mani tā kā skolā ņemt negribēja. Pateicoties dīkšanai, tiku pie pirmās klases audzinātājas kaimiņienes –Dainas Līdakas.

Tā nu sanāca, ka skolotāja blakus skolā un mājās. Tas nedaudz traucēja manam domu lidojuma kvalitatīvam izpildījumam, jo dienasgrāmatā zem pirmā nopelnītā divnieka noviltotais mammas paraksts tika atšifrēts pēc mammas un Dainas kopīgās sarunas, veļu žaujot. Tad nu tiku strostēts, bet, kad pateica, ka jāiet pie direktora, esot spējis vien nolemtības balsī noprasīt: vai ar visām mantām jāiet?

Dainu Līdaku tagad atceros vairāk pat nekā skolotāju, bet kā deju kolektīva vadītāju, jo toreiz tā bija – ja nonāci viņas klasē, tad nedejot bija grūti. Ak, šie kniebieni augšdelmā – tādi dzēlīgi, bet, kad koncertā bija jādejo, tad visas mēģinājumu grūtības bija aizmirsušās. Jāatzīst, ka toreiz Dainas ieliktais deju pamats lieliski noderēja 40 gadu vecumā, kad sadomāju atkal uzsākt tautisko deju „dancāšanu”. Nekas, ka aptuveni 25 gadus nebija dejots – tas laikam kā ar riteni iemācīties braukt…

Ceturtajā klasē nonācām latviešu literatūras gūstā. Tā kā mūsu klases audzinātāja bija Dzidra Megi, tad latviešu valoda un literatūra mums bija Dieva tā kunga vietā pielūdzama. Un labi, ka tā. Diezin vai es tagad par žurnālistu būtu kļuvis, ja ne ar milzīgo piespiešanu man tā gramatika nebūtu „sastūķēta iekšā”. Valodiņa jau arī raisās no tā milzīgā literatūras blāķa, kas gribi vai negribi bija jāizlasa. Nu nebija man tolaik tā mīļākā mācība, nebija… Kaut jāsaka, ka īsti mīļa man neviena nebija, jo ārpusskolas nodarbības (pozitīvās un visas citas) šķita daudz tuvākas. Matemātika – tā gan bija izņēmums. Nemācījos jau, protams, un par mājas darbiem parasti „coberi” (divnieki) vien bija, bet, tā kā matemātiku mācīja Aina Šrādere, tad stundā ar dzirdēto bija gana, lai kontroldarbos un pat matemātikas olimpiādēs nebūtu problēmu. Tā arī „šļūcu cauri” visam tam mācību procesam – galva viegla, kam mocīt ar papildus darbu?

Ak, jā – tā valodiņa jau laikam arī toreiz bija šerpa. Reiz krievu valodas stunda notika pie skolotājas Antonijas Mikštas. Neatceros, ko gan es tādu varētu būt sadarījis, bet viņas izmisuma pilno bļāvienu – Vilnītis, Vilnītis, nekāds Vilnītis tu neesi, bet devītais vilnis! – to gan atceros. Tagad noder kā iesauka jeb niks – 9Vilnis vai Cunami. Skolotāja Ilze Rengarte reiz starpbrīdī manus klasesbiedrus rāja, man tak jālien pa vidu! Tā arī dabūju iesauku – advokāts, un uzsaucienu – vai tad nu savu seksti augstāk nevarot uzcelt? Divreiz nebija jāprasa, biju uz palodzes un jautāju – vai gana?

Tomēr lustīgākais skats bija, kad skolotājas Dz. Megi un A. Šrādere savā starpā rājās un strīdējās par to, kura mācība – latviešu valoda un literatūra vai matemātika – ir svarīgāka, un tāpēc mūsu klasei „izkritušās” stundas vietā aizpildāma. Uzvarēja Megucis! Mēs tomēr bijām viņas audzināmā klase. Bet tagad laikam ko tādu skolās redzēt vairs nav iespējams…

Septītajā klasē nāca pārmaiņas – Madlienas pūtēju orķestrī Dimitrijs Grozovs bērniem sāka mācīt pūtēju padarīšanu. Ja pirms tam no klavierstundām bēgu un slēpos pa visu Madlienu, tad uz orķestri pie večiem biju gatavs skrējējs tūlīt un uzreiz. Abi ar pamatskolas laika obligāto solabiedru Viesturu Madernieku bijām klāt, un abiem vajadzēja saksofonus. Viesturs gāja pirmais un dabūja saksofonu altu, man palika tikai tenors. Tad nu pirmos gadus mocījos, jo instruments bija vai paša augumā. Labi, ka pēc pamatskolas pastiepos. Veči jau orķestrī tāpat smējās – Jančuk, ja tu šitā pūtīsi, tad tev plaušas pa visu vēderu vien būs! Bet pie večiem orķestrī bija lustīgāk nekā deju kolektīvā ar savām klasesbiedrenēm.

Vidusskolas laiks jau bija brīvdomātāja laiks. Klases audzinātāja Vija Funknere tam arī noteikti netraucēja. Ne jau tāpēc, ka pati bija liela brīvdomātāja, bet tāpēc, ka nekādu dižo stingrību arī nepieprasīja. Ne īsti pavadā turēja, ne arī brīvā vaļā ļāva skriet. Laikam jau visvairāk no tā laika brīvdomāšanas cieta Dz. Megi. Kādu rudeni pirmajā literatūras stundā biju sagatavojis viņai kārtīgu pārsteigumu – iemācījies no galvas Raiņa dzejoli. Un to arī pats pieteicos deklamēt. Tas jau bija liels pārsteigums. Nākamais jau bija saturs – tas bija Raiņa: „Vienā tumšā vakarā/

Sarkanbalta debess mirdz,–
Sarkanbaltās debesīs
Atviz trijas zelta zvaigznes.”
Un tā tālāk. Kāda bija reakcija – nestāstīšu. Tikai tagad saprotu, ka pārāk pozitīvas izjūtas Dz. Megi nebija un nevarēja būt. Bet tādi jau mēs bijām – radikāļi. Klasesbiedrs Normunds
Pužulis arī bija radikālis – paziņoja, ka komjaunatnē uzņems tikai pareizos un godīgos. Es nederēju. Vismaz sākumā, līdz brīdim, kad atbrauca kāds vīrs no Ogres un Normundu iesauca direktora kabinetā. Iznāca bāls, ieraudzīja mani un teica, ka jāstājas komjaunatnē. Ķiķināju, ka es nederu, bet Normunda seja liecināja, ka ķiķināšanai nav vietas – tā nu ņēmu un iestājos… glābdams klasesbiedru. Laikam jau „prodažnaja škura”.

Patiesībā šādu epizožu ir daudz un viena par otru jestrāka, bet tām tad vajadzētu kārtīgu romāna apjomu. Vien varu teikt, ka, pateicoties skolotājiem, visiem pozitīvajiem un negatīvajiem pārdzīvojumiem, es kļuvu par žurnālistu (ak, līdz pat 10. klasei biju pārliecināts par būvinženiera profesiju). Vispirms jau Latvijas Universitāte – es ar saviem 6 pieciniekiem (zīmēšanā, rasēšanā, fizkultūrā u.tml.) un dažiem četriniekiem, pārējiem trijniekiem iestājeksāmenos uzveicu jauniešus ar labu labajiem atestātiem. Tad padomju armija pēc pirmā kursa, vēlāk nāca neatkarības atjaunošana un darbs laikrakstā „Diena” kā speciālkorespondentam Maskavā un „karstajos punktos”. Pa vidu visam paspēju vēl Muļķu partiju dibināt, bet nekas jau dižs tur nesanāca – Tieslietu ministrija atteicās tādu reģistrēt. Un varbūt labi – kam oficiāli muļķi ir vajadzīgi, ja neoficiālo jau gana daudz.

Ir strādāts citos lielākos un mazākos laikrakstos un žurnālos, līdz atrasts labākais risinājums brīvdomātājam – savs laikraksts. Tā nu ar sievu jau vairākus gadus izdodam paši savu laikrakstu Jūrmalā, un ko gan vairāk īstai laimei vajag? Laikam jau neko daudz.

Ģimenes dzīvē jau ar gājis uzvārdam atbilstoši – kā pa viļņiem, līdz pirms 15 gadiem apprecēju savas meitas (viņai tobrīd jau bija gandrīz 10 gadi) māti, un nu jau meita pati šogad augustā iziet pie vīra. Ak, kā skrien šis laiks… Labi, ka pats nepalieku vecāks.

Tāds arī ir mans novēlējums Manai Skolai – Madlienas vidusskolai, skolotājiem un skolēniem, bijušajiem, esošajiem un nākamajiem: esiet jauni savās sirdīs, un lai skola un atmiņas par to vienmēr palīdz saglabāt šo jaunību, trakumu un smaidu, un pāri visam – Mīlestību!

Jānis Vilnītis