19. Izlaidums – Egita Proveja

Madlienas vidusskola caur manu atmiņu prizmu

Atsaucot atmiņā savas skolas gaitas kā 19. izlaiduma absolvente (1993. gads), nākas secināt, ka, lai arī toreiz nebija ne mūsdienīgo viedo ierīču, ne projektu nedēļu, ZPD vai dažādu citu pasākumu, kā tas ir tagad, arī mums skola nozīmēja ne tikai mācību stundas un mācīšanos. Visvairāk atmiņā ir palikušas dažādās aktīvās izdarības, kas pavadīja skolas ikdienu, bet jo īpaši – skolotāju spilgtās personības un viņu spēja mūs aizraut un sagatavot turpmākajai dzīvei.

Manas gaitas stāvajā estrādes kalnā, kā toreiz šķita, aizsākās 1982. gadā. Pirmā klases audzinātāja bija skolotāja Daina Līdaka, un tas nozīmēja, ka mēs automātiski kļuvām par dejotājiem. Klase bija liela, daļu bērnu pazinu jau no „dārziņa”, savukārt no Plāteres, Vērenes un Zādzenes klāt nākušie bērni mums, madlieniešiem, lielākoties bija sveši. Tad nu nācās iepazīties gan starpbrīžos pirmā stāva gaitenī, vairāk vai mazāk paklausīgi staigājot pa apli, gan arī lokot kājas un svīstot tautas deju ritmā. Skolotāja D. Līdaka bija ļoti prasīga ne tikai attiecībā uz mācībām un mūsu uzvedību, bet arī deju soli…

Šķiet, bijām ārkārtīgi interesanta un pieprasīta klase, jo no 4. klases savu roku mūsu audzināšanā izmēģināja vairāki skolotāji… 4.–6. klasē audzināja skolotāja Klavdija Buša, 7. klasē – skolotāja Skaidrīte Veina. Tad sākās reformu laiki, un 8. klasē negājām (mana klasesbiedrene Evija gan skaidro to citādi – par izcilām sekmēm direktors Broņislavs Zukulis mūs visus esot pārcēlis no 7. uz 9. klasi). Visbeidzot mūsu audzināšanu pārņēma skolotāja Vanda Kalniņa, ar kuru kopā priekos un bēdās pavadījām atlikušos skolas gadus. Mūsu klases audzinātājām, īpaši skolotājai V. Kalniņai, vēlos teikt sirsnīgu paldies par mūsu savaldīšanā ieguldīto darbu!

Bet ne jau tikai klases audzinātājas deva savu artavu mūsu veidošanā. Par sportisko garu rūpējās un cīnījās fizkultūras skolotājs Andris Šrāders. Krosi, garās distances, barjeras, tāllēkšana, bumbiņa, lode pavasarī un rudenī, vingrošana, augstlēkšana un baseins ziemā. Un kur tad nu bez slēpēm… Tas vienmēr bija liels pārdzīvojums tikt ar tā laika aprīkojumu līdz skolai un stundā noslēpot skolotāja entuziastiski iepriekš sagatavoto trasi, jo īpaši meitenēm, kas ar tām sniega pieķepušajām biksēm negribēja sēdēt klasē un tāpēc vienmēr līdzi stiepa teju veselu garderobi…

Ar algebru un ģeometriju mēs iepazināmies gan Ilzes Rengartes, gan Ainas Šrāderes vadībā. Skolotāja I. Rengarte nepārtraukti dzirkstīja ar saviem humora pilnajiem izteikumiem, savukārt A. Šrādere pēc kontroldarbiem vienmēr aicināja „strīdīties”. Spilgti iespaidi saglabājušies arī no mūsu krievu valodas skolotājas Antonijas Mikštas padomju saimes uzskates materiāliem (dāvinājumiem) bagātīgi aprīkotajā kabinetā. Un, protams, kur tad bez skolotājas A. Mikštas paspārnē rīkotajiem Tautu sadraudzības festivāliem! Atceros, cik ārkārtīgi vīlusies biju par to, ka bijām par maziem, lai uzņemtu kādas sadraudzības republikas viesus festivālā, kas notika Madlienā. Bet vēstuļu draugus tik un tā ieguvu. Vēl tagad atmiņā spilgti palikuši brīži, kad, atverot pastkastīti, tajā atradās vēstules no Armēnijas, Gruzijas vai Uzbekijas, rakstītas dažādu „izlokšņu” krievu valodā…

Līdzās mācībām un dažādām sportiskajām aktivitātēm katru gadu devām savu artavu arī padomju saimniecības „Madliena” izaugsmē. Jau no mazākajām klasītēm vasarā strādājām skolas dārzā, uzkopām apkārtni un vācām dažādus ārstnieciskos augus. Mūs veda arī uz biešu laukiem, kur mācījāmies ravēt, bet, atvesti atpakaļ skolā, pēc pusdienām varējām ļauties ūdens priekiem skolas baseinā (visi kopā – gan lielie, gan mazie!). Un tad kulminācijas brīdis – kopā ar pieaugušajiem saimniecības kantora ēkā drīkstējām stāvēt rindā pēc pirmajiem nopelnītajiem rubļiem. Turpmākajos gados ravēšana gan vairs nešķita tik aizraujoša kā sākumā. Vēl mēs drīkstējām vākt akmeņus no kolhoza laukiem. Lielākajās klasēs mums jau uzticēja ne tikai lasīt akmeņus, bet arī kartupeļus… Protams, šodienas acīm raugoties, gana saimniecisks mūsu darbs nebija, jo ne viens vien tupenis tika cītīgi iemīdīts atpakaļ zemē. Cieta jau ne tikai tie, bet arī, piemēram, traktori, kam bieži vien visās iespējamās spraugās un vietās tika likti šķēršļi, t.i., akmeņi, lai strādnieciņi uz lauka iegūtu atpūtu ar oglēs ceptu jauno ražu… Darbīgi pavadīt laiku (un neapmeklēt mācību stundas) varējām ne tikai uz kartupeļu lauka, bet arī dežurējot dažādos skolas „posteņos”. Dežurantam pie skolas zvana pogas bija īpaša atbildība – viņš taču bija noteicējs par visu skolas dzīves kārtību! Tas nekas, ka jāmazgā garie gaiteņi, trepes utt. Savukārt, dežurējot skolas ēdnīcā, varēja iepazīt virtuves aizkulises. Pavisam jautri brīži bija tiem dežurantiem, kam ziemā uz lielo veikalu pēc maizes bija jādodas ar parasto „tačku” un tā jāstumj atpakaļ skolas kalnā… Un kur tad vēl manis nīstās šaušanas apmācības (nekādi nespēju trāpīt mērķī) un militārās mācības šautuvē patversmē, kurp sirēnu pavadībā bija jāskrien ar gāzmaskām, respiratoriem, pirmās palīdzības nestuvēm… Un autovadītāju mācības pie skolotāja Gunāra Cileviča, sākot ar visiem „dzelžiem” 10. klasē līdz braukšanai 11. klasē…

Pārdomājot skolas gaitas un manī raisītās intereses, milzīgs paldies jāsaka tieši vācu valodas skolotājām Vijai un Intai Funknerēm par ieliktajiem pamatiem, bet jo īpaši – Jekaterinai Vilkevičai jeb Katjai, kā mēs viņu, jaunu, tikko augstskolu beigušu entuziasma pilnu vācu valodas skolotāju, drīkstējām saukt. Tieši Katja iedrošināja ticēt, ka vācu valodu dzīvē būs iespējams arī izmantot. Skolotājas vācu valodas mācību materiāli vairs nebija par kolhozniekiem, pionieriem, komjauniešiem. Atceros, kā viņa kādā stundā centās izskaidrot, kas ir tas dīvainais produkts „jogurts”, un teica, ka mēs to noteikti kādreiz redzēsim un nogaršosim. Un tiešām – pagāja vien neilgs laiks, kad visu mācību grāmatā uzzināto par Vāciju redzēju savām acīm… Padziļinātais darbs ar vācu valodu pēdējā vidusskolas klasē ļāva man iestāties LU Svešvalodu fakultātē, pēc tam kādu laiku padzīvot Vācijā un visbeidzot LU Moderno valodu fakultātē iegūt gan vācu filoloģijas bakalaura, gan maģistra grādu. Savukārt šā gada novembrī mans ceļš izglītības kalnā vainagojās ar filoloģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanu, aizstāvot vācu valodā izstrādātu promocijas darbu.

Jau studiju laikā sāku strādāt LU Moderno valodu fakultātē un aizrautīgi pievērsos rakstveida un mutvārdu tulkošanai. Šobrīd dzīvi pavadu starp divām Latvijas pilsētām. Savu dzīvesvietu esmu atradusi pilsētā izaugsmei jeb Jelgavā, savukārt darba vieta ir pilsētā ar rītdienu – Ventspilī. Strādāju Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātē, kur cenšamies kaldināt jauno tulku un tulkotāju raudzi. Līdzās „mācītājas” darbam gan rakstiski, gan mutvārdos tulkoju dažādiem klientiem Latvijā un Vācijā. Kā pēdējo lielāko projektu varētu minēt pasākumus Latvijas prezidentūras ES Padomē šā gada pirmajā pusē, kad ar kolēģiem daudz laika pavadījām sinhronās tulkošanas kabīnēs, ļaujot saprasties dažādās valodās runājošajiem pasākumu dalībniekiem.

Ģimenē ar vīru Igoru audzinām divus brašus puišus: Ēriku, kurš šobrīd mācās 11. klasē, un septītās klases skolnieku Marku. Abi dēli jau daudzus gadus aktīvi trenējas hokeja spēlē un pavada savas dienas šā sporta veida zīmē.

Man šodien ir milzīgs gandarījums par to, ka nekad nav nācies kautrēties, sakot, ka esmu no laukiem, no Madlienas, un esmu absolvējusi Madlienas vidusskolu! Tāpēc novēlu Madlienas vidusskolai, lai arī turpmāk tās absolventiem, atskatoties uz saviem skolas gadiem, saglabātos lepnuma un cieņas pilnas sajūtas. Lai arī turpmāk skolā darbotos sirdsgudri un talantīgi skolotāji, kas spēj būt spilgtas personības! Bet kur tad skola bez skolēniem! Lai skolai būtu arī čakli, zinātkāri un aizrautīgi skolēni, kas tāpat kā es vienmēr ar lepnumu spētu teikt – mana skola bija Madlienas vidusskola!

Egita Proveja