25. Izlaidums – Kristīne Kristjansone
Raibā skolas dzīve
Esmu Kristīne Kristjansone, Madlienas vidusskolas 25. izlaiduma absolvente (1999. gads). Arī šobrīd esmu saistīta ar Madlienas vidusskolu, jo tajā mācās manas meitas – Justīne un Tince Mūrnieces – un jau deviņus gadus esmu skolas padomē. Vidusskolas gados biju skolēnu pārstāve skolas padomē.
Pateicoties meitām, skola atkal ir mana. Ar viņām to izjūtu un arī saprotu bērnus daudz labāk, jo dažādi ikdienas stāsti atsauc atmiņā manas skolas gaitas. Tāpat ir skolotāji, kuri mācīja mani un tagad manas meitas.
Atceros savu septīto dzimšanas dienu, kad krustvecāki uzdāvināja skolas somu un uzkāra kaklā māla pūcītes medaļu gudrībai, un es jutos tik gatava skolai. Tad vēl prieks par zilo formas tērpu ar balto apkaklīti un aprocēm, svētku dienām baltais priekšauts un lielās baltās bantes matos. Biju gatava mācīties.
Manas īstās skolas gaitas Madlienas vidusskolā sākās 1988. gadā, kad mācījos otrajā klasē. No tās dienas man ir saglabājusies skaisti uzzīmēta ozollapa ar jaunās skolotājas Daces Priedoliņas sveicienu, mācības uzsākot. Tā kā dzīvoju pāris kilometru attālumā no skolas, bieži pēc stundām gāju mājās kājām, pētīju dabu, sapņoju, cik labi iederētos šūpoles ceļmalā, skatījos, cik augstu saule debesīs un cik tālu līdz vakaram, kad tā rietēs, un slēpos grāvī no garāmbraucošām mašīnām. Mamma nespēja vien saprast, kāpēc mana zilā kleita tik bieži netīra.
Atceros pirmo septembri skolas sporta zālē, kur mēs Dzidras Ozolas-Ozoliņas vadībā tikām uzņemti skolas saimē, bet mācījāmies bērnudārza telpās. Pēc sagatavošanas grupas bērnudārzā, kur bijām sadalīti centra bērnos un naktsbērnos, skolas otrajā klasē tikām grupēti citādi. Nezinu, pēc kāda principa, bet mūsu b klasē bija apmēram 10 meitenes un 5 puiši, bet a klasē bija 5 meitenes un 10 puiši, savukārt a klasei tika stingrā skolotāja Daina Līdaka.
Īpašas bija matemātikas stundas, kad gājām uz skolotājas D. Līdakas klasi, kurā bija televizors, un piedalījāmies matemātikas stundās, kuras tika raidītas pa televizoru. Man parasti lielāko satraukumu radīja tas, kaut tik es nebūtu starp tiem pāris bērniem, kurus izsauca abu klašu priekšā, lai atrisinātu televīzijā uzdoto uzdevumu.
Kā savu dzīves joku atceros 2. klasē krievu valodas stundu, kurā biju izdomājusi stratēģiju, ka skolotāja parasti izsauc tos, kuri neceļ roku, un tad nu nolēmu celt roku, kaut arī nezināju. Diemžēl cerība nepiepildījās, un mani izsauca atbildēt. Sanāca ļoti neērta situācija.
Jaunajai skolotājai Dacei Priedoliņai ar mums nebija viegli. Atceros reizi, kad pēc kādas nepareizas rīcības vismaz daļa klasesbiedru gājām pie viņas uz māju atvainoties par savu uzvedību.
Saistībā ar valodas izvēli interesants salīdzinājums ar manas meitas klasi – kad vajadzēja izvēlēties starp krievu un angļu valodas mācīšanos, divi bērni gribēja krievu, bet pārējie – angļu valodu. Mūsu klasē bija otrādāk – es un Elīna Karaseva gribējām angļu valodu kā pirmo svešvalodu macīties, bet visa pārējā klase – krievu. Līdz ar to mācījāmies krievu, un lielākā daļa skolēnu, 9. klasi beidzot, eksāmenu kārtoju krievu, pārējie – vācu valodā. Pie angļu valodas mācīšanās tikām 10. klasē, bet arī trijos gados skolotāja Alda Karaseva mums deva ļoti labas svešvalodas zināšanas.
Tāda interesanta sakritība, ka mazā meita šobrīd mācās tajā pašā klasē, kurā mēs bijām 3. klasē – jaunajās telpās skolas jaunajā korpusā, bet lielajai meitai klases audzinātāja ir mājturības skolotāja, un viņai ir tā pati klase, kurā es sāku mācības Madlienas vidusskolas 2. klasē un kura man bija audzinātājas klase visu pamatskolas un vidusskolas laiku.
Mācoties skolā, nepatika sporta stundas, kaut domāju, ka mums paveicās, jo tās vadīja skolotājs Jevgēnijs Liepa. No Andra Šrādera man bija ļoti lielas bailes. Sākumskolas klasēs vēl bija peldēšanas nodarbības, neatceros, kā gan visu paspējām, lai tiktu atpakaļ uz skolu. Atminos nodarbības šautuvē, kad ārā nebija tik labi laika apstākļi. Tur mums patika lasīt sviniņus, kas citiem palikuši pēc šaušanas.
Skolas laiks saistās ar interesantiem pasākumiem, patika gatavoties klases vakariem, bet no mazām klasēm atceros sajūtu, ka īsti viegli nebija iemācīties sadzīvot, jo ik pa laikam draugi mainījās, lija arī asaras… Mēs pat 5. klasē taisījām leļļu skaistumkonkursu. Bija klases vakari, ko organizēja vai nu puiši, vai meitenes, un tad tika izvēlēti attiecīgi misters vai miss 7.b. Atceros puišu izveidotos uzdevumus, kad bija jāatpazīst kāds īpašs rīks, kas bija domāts zābaka novilkšanai, kā arī jāsaliek gaļas mašīna pēc iespējas īsākā laikā. Tā laikam bija pirmā reize dzīvē, kad mēģināju saprast, kā to vispār izdarīt.
Visu mūžu atcerēšos klases vakaru, kurā ar Līgu Tutāni izdomājām, ka mums vajag uzrāpties un noslēpties uz malā nostumtajiem un citam uz cita saliktajiem galdiem. Tur kāpjot pāri, ar slaidu loku, kā kāju liku, tā izsitu sekcijai stiklu. Tas, protams, pārtrauca mūsu slēpšanos, un ar citiem kopā domājām, ko darīt. Izlēmām visu savākt un neteikt skolotājai, laikam ar cerību, ka nepamanīs. Uzreiz neievēroja, bet nākamajā skolas dienā ieraudzīja. Kādu brīdi klase tēloja nezinīšus. Tad skolotāja sāka iztaujāšanu pa vienam, un kāds pateica, ka es biju pie vainas. Notika saruna ar skolotāju, sapratu, ka mājās vecāki tāpat uzzinās. Grūti bija saņemties pateikt, ka esmu izsitusi stiklu. Viss beidzās laimīgi, un tētis izpalīdzēja.
Reizēm rīkojām klases vakaru kopā ar a klasi, kas, protams, bija vēl interesantāk, jo tad izlīdzinājās meiteņu un puišu daudzuma proporcija. Viens bija īpašs klases vakars, kad uzaicinājām Meņģeles skolēnus, tas notika 9. klasē, un bija interesanta pieredze.
Kā jau visas klases, aktīvi iesaistījāmies skolas pasākumos, atceros kādu popielu, pēc kuras jutāmies tik nenovērtētas, tik niknas, jo saņēmām, mūsuprāt, nepamatoti zemu vērtējumu. Bijām gatavas vairs nekad nekur nepiedalīties.
Vidusskolas laika sākums bija interesants ar to, ka izveidojāmies kā jauna klase, kurai pievienojās daži klases skolēni un Ķeipenes jaunieši. Īpaši atceros Madlienas puišu strīdus – diskusijas ar Ķeipenes meitenēm Elīnu un Edīti par to, kura ir labāka vieta –Madliena vai Ķeipene. Tad tika veikts uzskaitījums, kurš beidzās apmēram ar to – kaut arī Ķeipenei ir dzelzceļš (pa kuru visdrīzāk tajā laikā vairs nenotika satiksme), bet Madlienai ir baznīca un kapi! Tas bija smieklīgi.
Pamatskolā matemātiku mācīja stingrā un prasīgā skolotāja Brigita Zukule, atceros agros rītus, kad katram tika iedalīts laiks un bija jāiet visas ģeometrijas teorēmas atbildēt – pa vienam, mutiski, pie tāfeles zīmējot un stāstot. Neviens neizspruka. Stundās arī bijām izsēdināti pa vienam katrs savā solā. Pamatskolā matemātikā sekmes bija vidējas, līdz ar to izsaukšana pie tāfeles bija gana liels stress. Kādā no tām reizēm pamanījos salauzt skolotājas rādāmkoku. Prātā nāk skolotājas teiciens vienai meitenei, ka, redz, smalkās bizītes vakarā bija laiks sapīt, bet matemātiku iemācīties ne. Patika tās retās reizes, kad izdevās skolotāju „aizvirzīt” no mācību tēmas uz sarunām par dzīvi, kā arī brīvās stundas, kuras pavadīju pie skolotājas B. Zukules kabinetā ar interesantām sarunām.
Vidusskolā matemātiku mācīja skolotāja Aina Šrādere. Mums bija jāizvēlas tie mācību priekšmeti, kurus apgūt profilkursā. Matemātikā biju pamatkursā, un kopš tiem laikiem mums daudziem atmiņā ir palikusi frāze: „Bagātais Jānis pie tāfeles!” Viņš bija pirmais mūsu pamatkursā pēc saraksta… Atmiņā palikuši skolotāji, pie kuriem nebija nevienas stundas, bet bija no viņiem bailes. Tagad satiekoties, mums ir, par ko parunāt, nevis tikai garāmejot sasveicināties.
Mūsu vidusskolas gados skola iesaistījās veselību veicinošo skolu programmā, notika dažādas aktivitātes, braucām uz semināru Rīgā, uz nometni Raganā. Izveidojās laba sadarbība ar skolotāju Daivu Lūsi. Iekārtojām atpūtas telpu, kuras noformēšanā katrai klasei bija uzdevums izgatavot sēžamspilvenu, lai būtu mājīgāk un nodarbības notiktu brīvākā atmosfērā. Mūsu klase bija pirmā, kura Žetonu vakaram izvēlējās visiem vienādus žetongredzenus, ar tiem jutāmies īpaši vienoti.
No mājturības stundām pie klases audzinātājas Valijas Poļakas atceros, ka, apgūstot adīšanu, viņa uzsvēra, lai mācāmies – noderēs zīdaiņu zābaciņu adīšanai. Noderēja ar, kad vēlāk adīju savām meitām, lai gan tad likās, kādi bērni, kādi zābaciņi. Reiz ar Līgu bijām dežurantes klasē, un bija sadalīts, kuru dienu ir jāslauka un jāmazgā, tad nu mēs veicām darbu maiņu – viņa manā vietā mazgāja, bet es tikmēr audu viņas prievīti.
Vidusskolā ļoti labas attiecības bija ar fizikas skolotāju Ritu Grāvīti. Mācījāmies gan fiziku, gan dzīvi. Un tādi mirkļi, stāsti jau visvairāk paliek atmiņā. Krievu valodu pamatskolā mācīja Klavdija Buša. Kā tādu īpašo iezīmi atminos – jo skaļāk mēs uzvedāmies, jo klusāk viņa runāja.
Skolā bija īpaši aprīkota vācu valodas klase, kurā stundas vadīja skolotāja Vija Funknere. Vairāk gan notika mācības parastajā klasē pie skolotājas Jekaterinas Viļkevičas un vēlāk pie Ērikas Funkneres. Reizēm jau tikām modernajā klasē, kad mikrofonos un ar uzliktām austiņām atstāstījām uzdoto vielu.
5. klasē latviešu valodu un literatūru sāka mācīt jaunā skolotāja Daira Bičevska. Literatūras stundās daudz rakstījām – viņa diktēja, mēs tik rakstījām, nākamajā stundā bija rakstiska pārbaude. Jānis Tutāns vienmēr par vienu rakstīšanas reizi iekavēja un laboja iepriekšējo, apcēlām, lai beidzot saņemas un tiek pie kopējas rakstīšanas ar klasi. Un tad bija tāda reize, kad mutiski centos pastāstīt par kādu grāmatu, kuru nebiju izlasījusi…
Kad skolotāja aizgāja dekrēta atvaļinājumā, mūs izglītoja Silvija Tutāne, kas ir mamma klases dvīņiem Līgai un Jānim. Nekādas atlaides un īpašāka attieksme ne bērniem, ne klasei kopumā nebija, un tad nu nācās pierast pie pilnīgi cita mācību stila. Beidzot 12. klasi, latviešu valodā kārtoju mutisko eksāmenu. Zināšanas visu mūžu ir noderējušas, īpaši domājot par pareizrakstību. Ķīmijas un veselības mācības stundas vadīja Elita Atslēdziņa, tās noritēja draudzīgā un salīdzinoši brīvā atmosfērā. Ļoti patika bioloģijas stundas pie Vandas Kalniņas. Laikam 9. klasē piedalījos olimpiādē, tas veicināja interesi un vēlmi vairāk apgūt šo mācību priekšmetu. Vidusskolā izvēlējos profilkursu bioloģijā, pēc tam arī Latvijas Universitātē studēju Bioloģijas fakultātē. Darba jomā gan dzīve ievirzījās citā gultnē, un jau 15 gadus strādāju AS „Sadales tīkls”, papildus apguvu pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību elektrozinībās Rīgas Tehniskajā koledžā. Lai ar kaut ko sievišķīgu kompensētu ikdienas tehnisko darbu, mana aizraušanās ir dažādu konditorejas iztrādājumu gatavošana. Patīk strādāt dabā, Vecbebru tehnikumā apguvu biškopja specialitāti, un šobrīd man ir nedaudz vairāk par 30 bišu saimēm.
Novēlu Madlienas vidusskolai saviem skolēniem „ielikt” labus vidējās izglītības pamatus, lai aizejot būtu droši un pārliecināti par sevi un rastu dzīvē gandarījumu un radošu piepildījumu. Lai Madlienas vidusskolas absolventi ar pamatīgām zināšanām un plašu skatījumu ir brīvi savā izvēlē!
Kristīne Kristjansone