26. Izlaidums – Iveta Vērpēja-Wichter
“Apstājas laiks, tu jūti, nav, kur palikt vairs, ir jāiet tālāk…”
Atmiņas par laiku Madlienas vidusskolā 17 gadus pēc skolas beigšanas nav izdzisušas. Ar patīkamām emocijām atceros pavadītos brīžus un cilvēkus, kas veidoja manu izaugsmi. Atminos nedarbus, īpaši skolas pasākumus, kuriem bija jāgatavojas, un tad, protams, 12. klasi, eksāmenu un izlaiduma laiku.
Madlienas vidusskolā sāku mācīties tikai 7. klasē, kad ar vecākiem un lielo brāli pārcēlāmies no Kurzemes uz Vidzemi. Pirmā diena skolā šķita īpaša un skaista. Pirms tam sešus gadus aizvadīju mazā lauku skoliņā, un šis kontrasts mani ļoti saviļņoja. Par laimi, mēs bijām vairāki jaunienācēji klasē, un līdz ar to visas acis nebija vērstas tikai uz mani. Kāda no klasesbiedrenēm piedāvāja vietu blakus, un es jau jutos uzņemta klases kolektīvā un jaunajā skolā. Ātri sadraudzējos ar klasesbiedriem un jutos labi. Mācīšanās nesagādāja grūtības. Tā kā mamma Rasma Vērpēja strādāja par mazo klašu audzinātāju, skolas ikdienu ātri pieņēmu kā rutīnu.
Viens no maniem mīļākajiem mācību priekšmetiem bija latviešu valoda, precīzāk, literatūra, jo ar lielu sajūsmu lasīju grāmatas un nekad nevarēju aiziet gulēt, pirms kārtējo darbu nebiju izlasījusi. Biju īsts grāmatu tārps, arī domrakstu rakstīšana sagādāja lielu prieku. Patika sacerēt dzejoļus, un šajā laikā tapa neskaitāmas rindas par mīlestību un dzīves redzējumu. 12. klases izlaidumā dziedātā dziesma bija mans jaunrades darbs, ko arī pati izpildīju. Latviešu valodas stundās sākumā gan bija nedaudz jāpacīnās ar gramatiku, jo, izrādījās, ka no Kurzemes biju „atvedusi” arī dialekta īpatnības, bet skolotāja Silvija Tutāne man palīdzēja veiksmīgi apgūt literāro valodu.
Otrs iemīļots mācību priekšmets bija vācu valoda. Iemesls tam bija kristīgo vācu jauniešu ikgadējā ciemošanās Madlienas draudzē, kur skolotāja Vija Funknere man piedāvāja piedalīties. Radās interese gan par vācu valodu, gan šīs tautas kultūru. Nu jau 15 gadus dzīvoju Vācijā un esmu šeit gan studējusi, gan izveidojusi savu dzīvi.
Kā īpaša skolotāja atmiņā palikusi Ilze Rengarte, kura kā zem cietas čaulas matemātikas stundās paslēpa ārkārtīgi izpalīdzīgu un sirdsmīļu būtni. To varēja just, ja kādam skolēnam bija vajadzīga palīdzība. Skolotāja vienmēr piedāvāja nākt papildus mācīties agrajās stundās un ar neizsīkstošu enerģiju skaidroja teorēmas un matemātikas likumus.
Ārpus stundām dziedāju Dainas Čudares vadītajā ansamblī. Šeit atradu draugus arī no citām klasēm, un, piedaloties ansambļa koncertos gan skolā, gan ārpus tās, radās īpaša piederības sajūta Madlienas vidusskolai. Ar lielu lepnumu uzstājāmies skatēs, un daudzas dziesmas zinu vēl joprojām. Ar smaidu uz lūpām atceros kādu notikumu pamatskolas laikā, kad kopā ar klases labinieci pierunājām pārējos nobastot ģeogrāfijas stundu, kurā pat bija plānots neliels kontroldarbs. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem visi kopā jauki pavadījām laiku un tad devāmies uz skolu. Mūsu bastošana, protams, bija manīta, un klases audzinātāja centās uzzināt, kurš to bija izdomājis. Neviens neko neteica, un tā tikām cauri ar „vieglu brāzienu”. Šis noslēpums mūs ļoti saliedēja.
12. klase bija īpašs laiks. Dažreiz bija situācijas, kad varēja sajust a klases un b klases piederību, bet lielākoties mēs bijām stabila grupa. Atminos, ka klasesbiedri mani kopīgi sveica 18. jubilejā, kura apritēja tieši 12. klases laikā. Tas bija tik ģimeniski un jauki, un jau toreiz to īpaši novērtēju. Žetonu vakars bija nākamais lielais pasākums, kas lika aizdomāties, ka drīz vairs nebūsim klasesbiedri. Bijām nedaudz melanholiski, kad šis vakars pagāja. Atceros, kā mēs it kā atvadījāmies un iekāpām no papīra izgatavotā „laika vilcienā“, un tā tas arī bija. Mēs ar vienu soli teicām ardievas bērnībai un skolai.
Pēdējā mācību gadā visi aktīvi plānojām turpmāko nākotni pēc skolas. Daži no mums brauca uz sagatavošanas kursiem Rīgā, citi kārtoja auto vadītāja tiesības, arī es. Lēnām tikām sagatavoti noslēguma eksāmeniem. Tiku ievēlēta par pirmo skolēnu parlamenta prezidenti, un mēģināju saprast, kas ir mani pienākumi. Tam visam pāri apskaidrība par to, ka kaut kas liels drīz beigsies un vēl lielāks sāksies. Izlaidums bija kā slieksnis starp skolu un jauno dzīvi. Madlienas vidusskolu absolvēju 2000. gadā, biju 26. izlaidums.
Mans turpmākais solis bija Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāte. Konstatēju, ka esmu diezgan labi sagatavota augstskolai, lai arī starp lauku un pilsētas jauniešiem bija jūtama atšķirība uzstāšanās un prezentāciju laikā. Mēs, laucinieki, bijām nedrošāki un kautrīgāki, bet tik un tā varējām labi sevi parādīt.
Man ir liels prieks par to, ka Madlienas vidusskola ir devusi ne tikai zināšanas, bet arī draugus dzīvei. Daudzi no viņiem ir svarīgi joprojām, jo sazināmies, kaut esmu tālu no Latvijas.
Madlienas vidusskolai novēlu zinātkārus un čaklus skolēnus, kuriem ir talanti un katram savi sapņi. Un skolotājus, kuri ar lielu entuziasmu šos talantus un sapņus palīdz skolēnos atklāt, kā arī prot iemācīt zinības gan tālākajai darba dzīvei, gan ikdienai. Un vecākus, kas aktīvi iesaistās bērnu attīstībā un negaida tikai gatavo produktu no skolas.
Iveta Vērpēja-Wichter