27. Izlaidums – Inese Balode

Dzīves mācīšanās

Atmiņas par skolu ir reizē arī atmiņas par mūsu dzīves sākšanu. Skola – tās ir atmiņas par prieku, iedvesmu, mācīšanos un arī par skumjām un vilšanos, tās ir atmiņas par kādu dzīves posmu.

Es un mani vienaudži esam auguši 1980. gados un 1990. gadu sākumā Madlienā un tās apkaimē. Mēs bijām kopā gan Madlienas pagalmos, gan bērnudārza laukumos, gan skolas klasēs. Jau bērnudārzā likās tik pašsaprotami tas, ka tur kopīgi pavadītās dienas turpināsies arī skolas gaiteņos un solos, un pagalmos.

Atmiņā nāk 1980. gadu celtniecība, tehnikas duna Madlienā, kad cēla jaunās mājas, asfaltēja ielas. Kā smaržoja svaigi uzliets asfalta segums, un kā mēs, mājas pagalma bērni, spēlējāmies starp jaunceltnēm un traktoriem! Nevar aizmirst tā laika vienīgo veikalu Madlienā, rindas pie tā, gaidot, kad varēs nopirkt maizi, kas vēl silta tika atvesta pēcpusdienā uz veikalu, un rindas pēc puskusuša saldējuma, kas tika izpirkts 10 minūšu laikā. Neaizmirstamas ir bērna bažas par apkārt notiekošo, bet neizskaidroto, jo neviens jau nezināja, kā būs. Atmiņā nāk barikāžu laiks – nemiers par saviem un draugu vecākiem, kas bija devušies uz Rīgu. Jau pirmajos skolas gados piedzīvojām valsts pārmaiņu laiku. Un šī vēsma mūs turpināja pavadīt visus skolas gadus. Laiks, kurā sākām uztvert, apgūt pasauli un pasaule sāka sasniegt mūs, ir veidojis manu paaudzi. Šis laiks mums deva un ņēma, un mēs mācījāmies un iemācījāmies, ka esam gatavi pārmaiņām, esam gatavi pielāgoties, esam gatavi apgūt un pārapgūt visu turpmāko dzīvi, kā to darījām jau no bērnu dienām.

Man kā Madlienas vidusskolas 27. izlaiduma absolventei (2001. gads) no skolā pavadītajiem gadiem visvairāk atmiņā ir palikuši pirmie un pēdējie. Pirmie gadi droši vien jau tāpēc, ka mazam cilvēkam tas ir liels notikums – no bērnudārza, kas ir turpat līdzās mājai un pagalmam, katru rītu pašam doties uz skolu lielajā kalnā. Šajā ceļā uz mācību iestādi tad arī kļuvām pieauguši, jo tā bija mūsu atbildība nonākt katru rītu skolā un katru vakaru atgriezties mājās. Vislielākā pateicība pirmajai klases audzinātājai Valentīnai Caunei par mūsu, mazo cilvēku, ievadīšanu lielajā dzīvē. Vienmēr jutu, ka viņa mūs uztver kā līdzvērtīgus cilvēkus, ne kā bērnus, kas tikai pamācāmi. Skolotāja V. Caune spēja ieinteresēt un skaidrot, un aizraut, tas bija nozīmīgi maza cilvēka dzīves un skolas sākumā. Vēl arvien atceros viņas dzīves atziņas, entuziasmu uzsākt mums mācīt vēsturi krietni ātrāk, nekā tas bija paredzēts skolas programmā. Viņas stāstījumi un spēja izskaidrot senās Grieķijas, Romas notikumus, Ēģiptes vēsturi, stāsti par senajām indiāņu ciltīm Amerikas kontinentā, sākot no Peru inkiem līdz Meksikas maijiem un actekiem, ir bijuši tik iedvesmojoši, ka, tagad ceļojot uz šo seno kultūru valstīm, atceros skolotājas stāstus, un mana vēlme izzināt vēsturi un notikumus nezūd. Šādi skolotāji ir vislielākā vērtība.

Arī pēdējie gadi skolā bija tikpat neskaidri kā pirmie, bet citādā nozīmē. Vairs jau nekas nelikās jauns, bijām gudrāki par skolotājiem, bet neskaidrība bija mūsu priekšā, jo sapratām, ka ar vidusskolas absolvēšanu jau nekas nebeidzas, tas ir tikai sākums un turpinājums mūsu dzīvei. Papildus šai dzīves neskaidrībai bija arī neskaidrība par izglītību gan skolās, gan augstskolās. Skolā mainījās eksāmenu un ieskaišu noteikumi, jutām, ka neviens nezināja, uz ko mūs gatavot vidusskolā, jo izmaiņas nebeidzās. Tāpat augstskolās radās jaunas programmas un citas beidza pastāvēt. Nezinājām, vai izvēlētā programma vai pat augstskola pastāvēs, kad beigsim skolu. Tā mēs augām gatavi pielāgoties, gatavi apgūt un atkal pārapgūt, un nu jau arī pārplānot nākotnē plānoto. Sapratām, ka skola nav viss, ko apgūsim, un tas, ko apgūsim, mainīsies. Savā ziņā šī apjausma radās, pateicoties vidusskolas klases audzinātājai Ainai Šrāderei, ar fantastisku dzīves un pedagoga talantu apveltītai skolotājai, kas atbalstīja, kas mūs saturēja kopā un iemācīja, ka nākotne ir mūsu un mēs par to lemjam. Skolotāja bija tā, kas deva drošības sajūtu visā šajā nestabilajā laikā gan skolas dzīvē, gan mūsu prātos. Vēl atmiņā nāk sports. Visu skolas laiku mūs pavadīja sports un skolotājs Jevgēnijs Liepa. Skolotāji nāca un gāja, bet mums bija stabilitāte sportā visus skolas gadus, skolotājs J. Liepa mums lika izkustēties sportojot. Domāju, ka tad nesapratām, cik labi ir stadionā, cik labi ir skriet pa skolas parku vai uz kalna slēpot, ja liela dienas daļa tiek pavadīta telpās. Paldies Skolotājam, kas „izveda” svaigā gaisā un iemācīja kustību prieku.

Iespējams, ka dzīves mācīšanās šajos pārmaiņu laikos deva apjausmu, ka nekas nav pastāvīgs un mums būs tikai tas, ko apgūsim, ka mums būs atvērta visa pasaule, būs visas iespējas darīt to, kas mums ir nozīmīgs, kas iedvesmo. Varbūt tāpēc studijas Vidzemes Augstskolā Politoloģijas programmā bija kā turpinājums augt un apgūt ko jaunu, būt jaunā vietā, iedvesmu smeļot no skolas vēstures stundu stāstiem, ģeogrāfijas klases kartēm un daudziem citiem mācību priekšmetiem un skolotājiem, kas mūs iedvesmoja dzīvei un nākotnei. Pēc augstskolas beigšanas uzsāku darbu Ārlietu ministrijā. Tāpat turpināju studijas jaunu zināšanu apgūšanai gan Čīles diplomātijas akadēmijā, gan Čīles Santjago universitātē, iegūstot maģistra grādu starptautiskajās attiecībās, ka arī papildinot zināšanas studijās Madrides diplomātijas skolā, iegūstot maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un diplomātijā. Šīs studijas ir bijis neatsverams ieguldījums pasaules izzināšanā – studiju laiks man devis iespēju apgūt jaunas valodas, izpētīt pasaules kartes, iepazīt jaunas kultūras. Mans pašreizējais dzīves ceļš rit Briselē, nu jau trīs gadus strādāju Eiropas sirdī, un tas ļauj izprast Eiropas tautas un kultūras un katru dienu apgūt ko jaunu, kas iedvesmo tālākai izaugsmei.

Atrodoties prom no mājām, laiks rit ātri, bet katros Ziemassvētkos aizbraucu līdz Madlienai un ziemas pastaigā aizeju līdz skolai izstaigāt takas. Skolas apkārtne ir visiedvesmojošākā – senais parks ar dižajiem ozoliem, ceriņiem, jasmīniem ļauj katram piedzīvot četrus gadalaikus, ļauj saglabāt ikvienā zaļās sajūtas un balto mieru gan skolā, gan visā Madlienā. Novēlu skolai saglabāt šo iedvesmojošo vietu, kopt šo bagātību parku, kas bērniem iemāca vairāk nekā jebkura grāmata.

Skolotājiem novēlu ieklausīties gan mazajos, gan lielajos, saskatīt katrā bērnā talantu un izcelt to, ne pelt, jo skola un dzīve ir iedvesma un prieks darboties, ne tikai novērtējums atzīmēs. Skolēniem atgādinu, ka nekas nebeidzas skolā, nekas nesākas skolā, tas ir tikai posms jūsu dzīvē, kurā paņemiet un apgūstiet visu pozitīvo, ko varat, jo jūs varat būt viss, kas vien vēlaties būt.

Inese Balode