3. Izlaidums – Daina Inde

Skolas gadi – skaisti un neaizmirstami

Esmu Madlienas vidusskolas 1977. gada (3. izlaidums) absolvente, toreiz biju Daina Inde, šobrīd Linde. Pasaulē nācu un bērnību pavadīju Madlienā ļoti jaukā ģimenē. Kā jau visiem apkārtējiem bērniem, kad sasniegts skolas vecums, bija jāmēro ceļš uz Madlienas, tobrīd astoņgadīgo skolu, kas atradās Lielās muižas ēkā. Atmiņā palikusi ēkas sava veida noslēpumainība, cietokšņa cienīgās, aptuveni metru biezās sienas, ēdnīca un ģērbtuves telpas tumšajā pagraba stāvā, kā arī apkārtējais parks ar interesantiem, senlaicīgiem kokiem. Pirmajās skolas gaitās mūs ievadīja un ar jaunās dzīves noteikumiem iepazīstināja skolotāja Ruta Jēkabsone.

Viena no mīļākajām mācību stundām bija matemātika, un mana pirmā matemātikas skolotāja bija Ilze Rengarte, kas palikusi prātā ne tikai ar pamatīgu un saprotamu jaunās mācību vielas izskaidrošanu, bet arī ar prasīgumu. Leģendārs bija skolotājas teiciens tiem, kas kaut ko bija aizmirsuši mājās: „Mājās tev muiža var būt!” Nevienam jau negribējās iekļūt tāda veida muižnieka kārtā.

Ar lielu aizrautību un degsmi pasākumus mums, tā laika pionieriem, organizēja skolotāja Valentīna Caune. Neaizmirstamas ir viņas vadībā rīkotās pionieru nometnes telšu pilsētiņā Ogres upes krastā ar četru stundu darbu, kaplējot bietes, bet pārējā laikā notika interesantas nodarbības un spēles. Nometnē piedalījās arī bērni no Igaunijas, un vēl līdz šim ir palikuši prātā vārdi kādai dziesmiņai igauņu valodā, ko dziedājām vakaros pie ugunskura.

Dižas pārmaiņas mūs sagaidīja 1972. gadā, kad 1. septembrī, uzsākot mācības septītajā klasē, ar asteru pušķiem rokās devāmies uz jaunuzcelto „gaismas pili” – Madlienas vidusskolu – gaišu, plašu, modernu, iespējams, tajā laikā pašu modernāko. Par to milzīgs paldies Jūlija Beļavnieka kungam, kaut gan toreiz kā bērni mēs, protams, neapzinājāmies, cik liels ir viņa nopelns šādas skolas tapšanā – ar katram mācību priekšmetam paredzētu kabinetu, sporta zāli ar tribīnēm utt.

Protams, ne tikai telpas vien veidoja skolas labo slavu. Kā lieli darba entuziasti jāpiemin visi Madlienas vidusskolas skolotāji. Piemēram, fizikas kabinetā „saimniekoja”, sarežģītos likumus skaidroja un ar uzskatāmiem piemēriem demonstrēja skolotājs Oskars Cināts, dažādu augu kolekcija bija aplūkojama bioloģijas kabinetā pie skolotājas Tālijas Jirgenas, unikālajā lingafonijas kabinetā bija iespēja mācīties (un iemācīties) vācu valodu pie skolotāja Fridriha Funknera, kuram tā bija dzimtā valoda.

Vidusskolā mūsu klases audzinātājs bija fizkultūras skolotājs Andris Šrāders, kurš iemācīja būt patstāvīgiem un pašiem pieņemt lēmumus. Līdz pat šim laikam mūsu klasei ir saglabājušās ļoti jaukas un sirsnīgas attiecības gan starp bijušajiem klasesbiedriem, gan ar audzinātāju. Ne velti mūsu organizētajos salidojumos parasti piedalās vismaz 90% no visiem tā laika klases audzēkņiem.

Īpaši lielu paldies vēlos pateikt savai matemātikas skolotājai vidusskolā – Ainai Šrāderei. Viņa prata ne tikai iemācīt, kā šķetināt pašus sarežģītākos matemātikas uzdevumus, bet arī mums, vidusskolniecēm, bija kā elegances paraugs.

Pēc vidusskolas beigšanas, savā ziņā turpinot ģimenes sakarnieku „dinastiju”, 1977. gadā iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskā universitāte), kuru beidzot ieguvu automātisko elektrosakaru inženieres diplomu.

Kopš augstskolas beigšanas 1982. gadā dzīvoju Rīgā un visu šo laiku darbojos elektronisko sakaru jomā – sākumā strādāju Rīgas pilsētas telefonu tīklā, tad „Lattelecom”, bet nu jau ceturto gadu – Satiksmes ministrijā un piedalos elektronisko sakaru nozares politikas veidošanā un tās īstenošanas pārraudzībā. Nevaru nepiebilst, ka valstiski nozīmīgo dokumentu izstrādē man jo īpaši noder skolotājas Dzidras Megi stundās apgūtās prasmes latviešu valodas gramatikā un literatūrā, par ko viņai liels paldies. Neraugoties uz to, ka skolas laiks jau sen ir aiz muguras, visu mūžu turpinu mācīties, apmeklējot dažādus kursus, lai paaugstinātu savu profesionālo kvalifikāciju.

Ģimenē ir izaudzināta meita Sandra, kura savukārt ir dāvājusi divus jaukus mazbērnus – dvīņus Žaneti un Adrianu, kuriem tūlīt būs seši gadi un pamazām tuvojas laiks, kad jāpošas uz skolu.
Savai skolai vēlos pateikt paldies un novēlu saglabāt tās labo vārdu un turpināt sniegt konkurētspējīgu izglītību saviem audzēkņiem!

Daina Linde (Inde)