3. Izlaidums – Laima Strade

Pastaiga atmiņu pļavās

Manas bērnības dienu zeme ir Zādzene, kas atmiņā palikusi ar dīķi centrā, skaisto ozolu rindu, Cierkalniņu un ābeļdārzu kalnā. Dzīvoju akmens mūra mājā, kur vienā pusē bij a dzīvojamās telpas mūsu ģimenei, otrā – pasta nodaļa un komutators, ar kura palīdzību nosūtīja telegrammas, tika veikta telefona sarunu savienošana. Tā bij a interesanta aparatūra, ko mūsdienās varbūt var redzēt kādā muzejā. Šo tehniku apguvu arī es – gan labiem darbiem, gan varēja arī pablēņoties, kādam piezvanīt un izjokot. Protams, ja mamma uzzināja – brāziens ne pa jokam.

Pirmos četrus gadus mācījos Zādzenes pamatskolā. Vienā telpā notika mācības divām klasēm (1. un 3. klasei; 2. un 4. klasei). Interesi mācīties un labus „pamatus” ielika brīnišķīgi skolotāji – Guna Cināte, Līga Zvirgzdiņa un Jānis Rinkuss. Skola – tā bij a vieta, kur ne tikai smēlos zināšanas, te dzīvoju arī līdz vēlam vakaram, taču vajadzēja vispirms izpildīt uzdotos mājas darbus un tikai tad varēja skatīties televizoru. Man tas bij a svarīgi, un atmiņā vēl šodien palicis, kā gribējās redzēt daiļslidošanu. Atceroties Zādzenes pamatskolā rīkotos pasākumus, it īpaši Jaungada karnevālus, beidzot esmu sapratusi, kāpēc man patīk organizēt, piedalīties, vadīt, būt kustībā.

Madlienas skolu sāku saukt par savu 1970. gadā. Līdz ar to izmainījās dienas gaitas – ja uz Zādzenes skolu „čāpoju” kājām un izbaudīju gadalaiku piedāvātās iespējas, piemēram, ziemā visos grāvjos izmērīju kupenu dziļumu, tad uz Madlienas skolu braucu ar padomju saimniecības autobusu… un kavēties nedrīkstēja.

Pirmās sajūtas, ieraugot šo skolu, bij a nedrošība, satraukums, neziņa, kā būs. Mūs, Zādzenes skolas absolventus, visus nesalika vienā klasē, izšķīra. Šeit es satiku stingro, prasīgo, mīļo, ar vieglu humora izjūtu apveltīto audzinātāju Andri Šrāderu. Visu cieņu viņam. Audzinātājs no pirmās dienas mums mācīja būt patstāvīgiem, saprast, kas ir labs darbiņš un kas slikts.

Un te nu man gribas iebrist atmiņu pļavās… Kartupeļu talkas padomju saimniecības „Madliena” laukos rudenī, kā zēni mētājās ar kartupeļiem un baidīja meitenes ar pelēm. Klases vakari, kuriem galvenokārt gatavojās meitenes, zēni bij a kautrīgi, ķiķinājās, skraidīja iekšā un ārā, bet meitenēm gribējās arī dejot. Patīkamas atmiņas ir par Tautu draudzības festivāliem – iepazīšanās, priekšnesumi, rotaļas, ekskursij as, dāvaniņas… Festivālu organizēšanā daudz laika, izdomas un enerģij as ieguldīja skolotājas Antonija Mikšta, Valentīna Caune – paldies viņām. Pēc vidusskolas beigšanas vēl ilgi sarakstījos ar meiteni un zēnu no Uzbekij as.

Par lielu piedzīvojumu izvērtās brauciens uz Uļjanovsku ciemos pie pulciņa varoņa Mihaila Zubkova mātes. Pirmoreiz tik tālu – vispirms neaizsniedzamā Maskava, tad vēl kādas 12 stundas ceļā līdz Uļjanovskai. Lai nokļūtu galamērķī, mūs sasēdināja automašīnās „Volga”, devāmies ceļā, apkārt tumsa, braucam, un tad divas mašīnas nogriežas pa kreisi, viena pa citu ceļu – dubļi, bedres. Kāpēc nebraucam, kur citi?

Satraukums ne pa jokam – kas būs? Viss beidzās labi, it kā īsāko ceļu braucām. Nākamajā dienā devāmies ciemos pie varoņa mātes – augstās gultas, lielie spilvenu kalni… cienasts – pīrāgi, pildīti ar olu, kāpostiem, sīpoliem. Viss pasniegts ar mīļumu. Nokožu un valstu pa muti, negaršo… paskatos apkārt, neviens neredz, un pīrāgu pametu zem gultas. Māmuļa, redzot, ka pīrāga rokās nav, ar mīļumu un glāstiem dod nākamo… arī tas nonāk turpat, kur iepriekšējais. Tikai pēc gadiem sapratu izdarīto, un par to – liels kauns.

Tā kā mūsu mīļais audzinātājs bija
sporta skolotājs, tad piedalījāmies visādās aktivitātēs. Pavasarī devāmies laivu braucienā pa Ogres upi. Zēni neiztika bez replikām – Andris un Ivars tik nosaka, ko nu tās meitenes, nemāk pat lāga airēt utt. Un ticiet vai neticiet, pēc kādām 20 min es un Daina aiz smiekliem gandrīz „nomirām”, skatāmies – brašuļi ir apgāzušies, ķepurojas, un blakus viņiem peld atvērta lielā, biezā latviešu valodas grāmata (vairs nevarējām paairēt un uzsēdāmies uz sēkļa).

Skolas gados radās daudz un dažādu ideju. Diezgan būtiskas bij a atmiņu klades. Ieraksti bij a daudzveidīgi gan saturiski, gan pēc noformējuma, un tas prasīja gan laiku, gan izdomu. Manā atmiņu kladē ir ieraksti, beidzot 8. klasi un arī absolvējot vidusskolu. Šo kladi esmu ņēmusi līdzi uz salidojumu, lai kopīgi palasītu un pasmaidītu.

1977. gadā pabeidzu Madlienas vidusskolu, atceros svinīgumu, baltas kleitas, skaistas runas, vēlējumus, apliecinājumu par sasniegto, ziedus… Atmiņā spilgti palicis audzinātāja rokas spiediens un vārdi: „Novēlu tev tādu riktīgu puišu klasi audzināšanā.” Tas arī piepildījās.

Savu nākamo profesij u redzēju tikai ar skaitļiem. Nolēmu studēt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā par matemātikas skolotāju. Vislielākais paldies skolotājām Ilzei Rengartei un Ainai Šrāderei par prasmi iemācīt sarežģītos priekšmetus.

Bet dzīve ieviesa savas korekcijas. Skrundas 42. PTS (Profesionāli tehniskā skola) vajadzēja matemātikas skolotāju, un mācību iestādes direktors teica – kas ir teorij a bez prakses… Sāku strādāt savā pirmajā un vienīgajā darba vietā Skrundas profesionālajā skolā (nosaukumi vairākkārt mainījušies) par skolotāju, mācīju matemātiku, tas bij a īss brīdis. Strādāju par kopmītņu audzinātāju, kopš 1982. gada mācīju profesionālos priekšmetus ēdināšanas servisa specialitātes audzēkņiem un bij u audzinātāja. Pēdējos septiņus gadus skolā strādāju vēl papildu darbu, veicu ārpusstundu darba organizatores pienākumus.

Paralēli darbam studēju LLU, iegūstot bakalaura grādu inženierzinātnēs. Pedagoģisko izglītību ieguvu LLU Humanitārā institūta programmā DELATE. Skolā nostrādāju 37 gadus, 2015. gada 31. augustā iestādi likvidēja.

Audzēkņiem daudzreiz bij u teikusi: „Izvēlies ceļu, kuru iet! Neļaujies viegli ejamam ceļam, jo tas var būt maldīgs! Katram ir jāizvēlas savs, pats labākais – saules gaismas apmirdzētais saprašanās ceļš, un jāmeklē iespēju ceļš uz virsotnēm.”

Ģimene ir mana bagātība. Man ir mīlošs vīrs, dēls, divas meitas, divas mazmeitiņas un mazdēliņš. Dzīvoju skaistā vietā Ventas krastā. Esmu aktīvās atpūtas cienītāja. Dejoju tautas deju kolektīvā „Virši” un jau 15 gadus apmeklēju līnij deju klubu „Jautrie zābaciņi”.

Ļoti, ļoti patīk ceļot. Interesanti ir vairāku dienu izbraucieni pa Latviju kopā ar ģimeni. Pamatā ceļoju pa Eiropu, pēdējais bija uz Sicīliju, saviļņojoši bija skatīties uz Etnu, kā tā „pīpē”, staigāt gar krāteru malām… Esmu iepazinusi Vidusāzij u, pabij usi pie Baikāla un citur.

Mana mīļā Madliena, es dzīvoju Kurzemē, bet mana sirds, domas, labie vārdi pieder Tev! Mīļie, cienījamie Madlienas vidusskolas skolotāji, patiess paldies jums visiem, visiem, kuri sniedzāt zināšanas un dalījāties ar savu sirdsgudrību! Skolotājiem novēlu, lai nepietrūkst spēka, pacietības, lai spējat gūt gandarījumu par labi padarītu darbu. Skolai novēlu pastāvēt ilgus gadus, saglabāt labo slavu, būt orien tētai uz sasniegumiem un rast jaunas izaugsmes iespējas, draudzīgu un darbīgu pedagogu kolektīvu, talantīgus skolēnus.

Laima Kukule (Strade)