31. Izlaidums – Agnese Jankuna

Man ir bijuši brīnišķīgi un lietderīgi skolas gadi

Mani sauc Agnese Jankuna. Esmu Madlienas vidusskolas 31. izlaiduma absolvente (2005. gads). Lai gan mācības šajā skolā uzsāku tikai piektajā klasē, nekad neesmu jutusies kā svešiniece. Madlienas vidusskolā pavadītais laiks manā dzīvē ir bij is ļoti nozīmīgs. Pārlapojot skolotāju rakstīto par mani 1. klasē un 12. klasē konkursam „Gada skolnieks 2005”, jāatzīst, ka nekas krasi nav mainījies. Tiesa, vērtības ir kļuvušas citādākas, proti, šis tas ir zudis, šis tas – nācis klāt.

Domājot par skolas gadiem, t.i., interesantiem notikumiem, situācijām, neatminos lielus pārkāpumus. Viens no vienkāršākajiem izskaidrojumiem ir tāds, ka es būtībā skolā dzīvoju. Ilgus gadus skola kaimiņu pagasta bērniem piedāvāja naktsmītnes internātā. Tā es nodzīvoju 8. istabiņā astoņus gadus. Likumsakarīgi, ka stundu kavēšana vai kāda izmuļķošana man nepavisam nebij a aktuāla. Citas mana rakstura īpašības izpaudās, kad, piemēram, Valentīndienā saņemtajās puišu vēstulēs ar sarkanu pildspalvu izlaboju drukas kļūdas. Lai kliedētu ilūzij u par perfektu skolnieci, jāatzīst, ka divpadsmit skolas gados dienasgrāmatā bij u nopelnījusi trīs piezīmes. Visos gadījumos par neapmierinošu uzvedību stundas laikā. Viena no tām bij a par reizrēķina teikšanu priekšā kādam klasesbiedram, jo nevarēju sagaidīt pareizās atbildes. Par spīti šīm trim piezīmēm mani vecāki bieži apmeklēja skolu, bet tikai – lai saņemtu pateicību par labi audzinātu bērnu.

Iespējams, kādam šķiet, ka man nav, ko atcerēties, bet jāsaka: „Par laimi, man ir bij uši brīnišķīgi un lietderīgi skolas gadi!” Manā karjeras ceļā liela nozīme bij a atslēgas vārdam „skola” – skola kā izglītība, skola kā vide, skola kā manu personības iezīmju veidotāja, skola, iespējams, arī kā mana nākotnes darba vieta. Visā skolas laikā līdzās ir bij uši cilvēki, kuriem šodien ir vērts pateikt paldies.

Lielu pateicību izsaku latviešu valodas skolotājai Silvij ai Tutānei, kura man bij a kā klases audzinātāja. Viņa ir izcils paraugs, kādam jābūt skolotājam, kā veidot attiecības ar skolēniem, noteikt robežas, nepazaudējot uzticību un cilvēcību. Apzinos, ka S. Tutāne manī ir attīstījusi tādas vērtības kā cieņu, attieksmi, māku klausīties un iemācījusi, ka grāmata – tā ir vērtība. Ikreiz esmu lepna, ka sarunās par literatūru varu pastāstīt par izlasītajām grāmatām – tādām kā „Zaļā zeme” un „Mērnieku laiki”. Aizvien vairāk mājas grāmatu plauktus sāk papildināt latviešu un pasaules literatūras klasiķu darbi, un rokassomā vienmēr ir kāda grāmata. Zīmīgi, ka skolotāja jau pirms 10 gadiem zināja sacīt, ka „datoram manā dzīvē ir un būs liela nozīme; grāmata, laba un interesanta lasāmviela, būs pa rokai vienmēr”.

Otra ļoti nozīmīgā persona, kura bijusi man līdzās ne tikai kā skolotāja, bet arī atbalsts un paraugs dažādās ārpus skolas aktivitātēs, ir skolotāja Elita Atslēdziņa. Paldies par man dāvāto uzticību – uzņemties organizēt, vadīt, rīkot, kļūdīties, atkal organizēt, runāt, prezentēt. Skolotāja –atbalsts, skolotāja – motivators, skolotāja – skolotāja. Spilgtākais piemērs ir aktīvā darbošanās skolēnu pašpārvaldē, sākot ar diskotēkas noteikumu ieviešanu un beidzot ar vienotiem žetonu gredzeniem. Popielas, modes skates, sarunu šovs „Logi”, pirmās vienaudžu izglītotāju apmācības bij a ikdiena. Tam visam līdztekus mācības mūzikas skolā, orķestra mēģinājumi, sporta treniņi. Ja sākotnēji es aizpildīju savu brīvo laiku ar aktivitātēm, tad pēc tam šis laiks aizpildīja mani. Ir milzīgs prieks, ka skolotāja deva iespēju dažādās kompetences pārbaudīt, apliecināt un uzlabot jau skolas laikā. Tas man ļāva izvairīties no nevajadzīgiem šķēršļiem vēlākās dzīves gaitās. Kavējoties atmiņās par skolu, jāteic, ka neko nenožēloju. Tur mācoties, bij u skolas prezidente četrus gadus pēc kārtas. Cēli tas skan! Nelielai humora devai varu vien piebilst, ka esmu diezgan droša, proti, laikam nekad savā mūžā vairs šādu amatu neieņemšu. Un tomēr es iztēlojos, kādi būtu pasākumi un aktivitātes, ja būtu pieejami šī brīža resursi.

Dažreiz aizdomājos, vai fantastiskie cilvēki, kuri ikdienā ir man apkārt un ar kuriem bij a un ir lemts sadarboties, norāda uz manu ļoti augsto veiksmes faktoru vai tā tomēr ir kāda cēloņu sakritība. Piemēram, visus skolas gadus man bij a paši labākie sporta skolotāji – Andris Šrāders un Jevgēnij s Liepa. A. Šrāders man iemācīja disciplīnu, J. Liepa – nelika stāvēt rindas beigās mana nelielā auguma dēļ. Viņi mācēja ieinteresēt sportot un no tā gūt gandarījumu. Tāpat man bij a, nē, ir – labākie klasesbiedri, starp kuriem ir iegūti draugi uz visu mūžu.

Šobrīd profesionāli attīstos – strādāju par Jaunatnes lietu speciālisti un studēju, lai kļūtu par karjeras konsultanti. Jaunatnes jomā pastāv četri principi: mācīties būt, mācīties darot, mācīties mācīties (zināt) un mācīties būt kopā. Protams, 2000. gadu sākumā nebij a ne defi nēta jaunatnes joma, ne pamatprincipi, bet ir skaidrs, ka es šos pamatprincipus apguvu un mana darbība jaunatnes jomā aizsākās tieši Madlienas vidusskolā – manā skolā.

Es vēlu arī turpmāk skolai būt par vidi un atbalstu jauniešiem turpmākajā attīstībā. Daudz laimes dzimšanas dienā!

Agnese Jankuna