32. Izlaidums – Mārtiņš Leja
Dzīvot ar sportisko garu un radošumu
Mana dzīve sākās Lauberes pagasta centrā, un tur arī tika pavadīti bērnības gadi. Pa ziemu dzīvojām Lauberes centra dzīvoklī, bet vasaras pavadījām mūsu lauku mājās. Pēc pāris gadiem dzīvojām tikai laukos, kur vecākiem bija saimniecība, un es kļuvu par galveno palīgu visos lauku darbos. Skolas gaitas sāku tuvējā Lauberes pamatskolā, bet tad vienā vasarā vecāki nolēma, ka mācības jāturpina Madlienas vidusskolā, un 1. septembrī ziedus pasniedzu 7.b klases audzinātājai Ilzei Rengartei. Jaunā skola liela, klases atrast grūti, un viss bija nepazīstams. Lai nokļūtu skolā, cēlos jau pirms septiņiem no rīta un tad 40–45 minūšu brauciens ar autobusu līdz Madlienai. Ja tika apmeklētas ārpusstundu nodarbības, tad tiku mājās tikai pēc septiņiem vakarā, jo visu „noteica” autobusa saraksts. Mājās braucām vairāki bērni, kas no Lauberes mācījās Madlienas vidusskolā, līdz ar to reizēm braucieni autobusā bija visjautrākā dienas daļa. Iejušanos vidusskolā atviegloja jaukais un atvērtais klases kolektīvs ar dvīņu brāļiem Gati un Reini Ošiem, kurus pirmajos mēnešos atšķirt bija ļoti grūti. Klases audzinātāja Ilze Rengarte – zinoša un pieredzējusi skolotāja, bet stingra un dusmīga brīžos, kad tika nokaitināta. Skolotāja ar saviem principiem, par kuriem pastāvēja.
Nezinot savus nākotnes plānus, pēc 9. klases mācības turpināju vidusskolā. 10. klasē audzinātāja bija Alda Karaseva, bet 11. un 12. klasē mūsu mājvieta 1. stāva matemātikas kabinets un audzinātāja Daiva Lūse – jautra un atraktīva skolotāja, ar kuru vienmēr varēja interesanti parunāties ne tikai par mācību vielu. Madlienas vidusskolā bija zinošs un spēcīgs pedagogu kolektīvs, katrs spēja iemācīt savu mācību priekšmetu, lai skolēni to saprastu. No visiem mācību gadiem man tikai vienu reizi izdevās iekļūt starp skolas labiniekiem, par ko biju ļoti lepns, jo parasti liecībā bija vismaz viens sešinieks.
Ārpus stundām aktīvi iesaistījos sporta pulciņos pie skolotāja Jevgēnija Liepas, kurš prata motivēt trenēties un sevi nepārtraukti pilnveidot. No sporta disciplīnām veicās barjerskriešanā, un bija iespēja regulāri startēt dažādās sacensībās, pārstāvot Madlienas vidusskolu. Bija prieks 2016. gadā piedalīties Ogres novada pasākuma „Gada skolotājs” ceremonijā un apsveikt J. Liepu ar iegūto balvu „Mūža ieguldījums”. Tas liecina par to, cik skolotājs ir izcils, ka spēj ilgus gadus bērnus ieinteresēt un padarīt sportu pa mīļāko stundu ne tikai man, bet lielākajai daļai skolēnu. Ceru, ka arī maniem sporta audzēkņiem tā būs.
Pēc vidusskolas absolvēšanas 2006. gadā (32. izlaidums) iestājos Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē, bet pēc 1. semestra apjautu, ka neesmu izvēlējies pareizo virzienu, un mācības pārtraucu. Sapratu, ka jāizvēlas studijas, kas arī patīk. Nākamajā gadā uzsāku mācības Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā, jo ar sportu biju nodarbojies vienmēr un patikušas ar to saistītās lietas. Izvēlētā specialitāte – sporta skolotājs un izglītības un sporta darba vadītājs. Ar šo profesiju arī cerēju saistīt savu nākotni, strādājot kādā sporta klubā vai pat olimpiskajā centrā. Tomēr dzīvē viss notika citādi un atgriezos dzimtajā pusē. Pēc kāda laika pieņēmu drosmīgu lēmumu un sāku strādāt bērnu namā „Laubere” par direktoru. Tas lika pārdomāt dzīves vērtības, kā arī norūdīja mani emocionāli. Guvu lielu darba pieredzi, kas ļāva pieņemt nākamo izaicinājumu, un 2016. gadā tiku apstiprināts Suntažu vidusskolas direktora amatā. Šo rakstot, ir jocīga sajūta, jo no skolas laikiem atceros, ka Suntažu un Madlienas vidusskolas vienmēr ir sacentušās savā starpā gan mācību ziņā, gan sporta laukumā, kur bijām cits citam lielākie ienaidnieki. Tagad esmu otrā laukuma pusē, kur, vadot darbinieku kolektīvu, jāsasniedz jaunas virsotnes un jārealizē izvirzītie mērķi.
Novēlu vēl daudzus jo daudzus gadus nodot radošumu, sportisko garu, vēlmi mācīties un zināšanas visiem, kas mācās Madlienas vidusskolā. Daudz laimes!
Mārtiņš Leja