36. Izlaidums – Elīna Tirša
Skolas gadi tika nodzīvoti kā vienā lielā ģimenē
Mans, Elīnas Tiršas, bērnības laiks aizritēja Zādzenē, vēlāk netālu no Madlienas. Kad man bija četri gadiņi, sāku apmeklēt bērnudārzu „Taurenītis”, kur satiku savus pirmos draugus Mārci, Gunti, Agni, ar kuriem arī visus nedarbus darījām kopā. Sasniedzot sešu gadu vecumu, 1998. gadā uzsāku mācības Madlienas vidusskolā, kurā ir mācījušies arī mani ģimenes locekļi. Skolu apmeklēju gadu ātrāk un biju viena no jaunākajām savā klasē. 1. septembris bija ļoti īpašs – satiku jaunos klasesbiedrus, kuri izrādījās ļoti draudzīgi un tikpat satraukti kā es. Ar skolas plašajiem koridoriem mani iepazīstināja vecākā māsa Aiga. Ieejot klasē, kur pilns ar citiem bērniem, nedaudz vieglāku lielo „soli” padarīja tas, ka kopā ar mani uz pirmo klasi devās mācīties kaimiņš un bērnudārza biedrs – Agnis. Abi bijām no Zādzenes. Tikām iepazīstināti ar audzinātāju Aelitu Niedrīti, kura bija jauka, prasīga, bet tajā pašā laikā atsaucīga. Atminos pārgājienu uz skolotājas māju, kur varējām apskatīt, kā viņa dzīvo. Kā šodien atceros lielo krāsni, aiz kuras slēpās zēni. Mācoties šajā klasē, viens no galvenajiem ieguvumiem bija draudzība ar Gunitu Andriksoni, kura ilga visus divpadsmit skolas gadus un turpinās joprojām. Kopā ar Gunitu tika pastrādātas dažādas nebēdnības. Vienmēr atmiņā paliks mūsu piekliegtie skolas gaiteņi un pozitīvās emocijas gan mācību stundās, gan starpbrīžos.
Aizraujošs mirklis bija 5.b klasē, kad sāku mācīties „vecajā” skolā, kur ikdienā nācās sastapt vecāko klašu skolēnus. Savā „azotē” mūs, 5.b klasi, paņēma audzinātāja Elita Atslēdziņa.
Skolas dzīve šajā laikā kļuva nopietnāka un interesantāka. Mācību stundas notika dažādās klasēs, un skolotāji mainījās. Pagāja laiks, līdz atminējos, kur notiks katra stunda un kuru skolotāju sastapšu. Domāju, ka biju paklausīga un uzmanīga skolniece. Protams, laikam ejot un paliekot nedaudz vecākai, bija savi misēkļi un neizpalika arī pāris piezīmes. E. Atslēdziņa bija viena no manām mīļākajām skolotājām. To enerģiju, ko viņa veltīja mums, savai klasei un Madlienas vidusskolai, varu tikai apbrīnot. Pasākumi bija interesanti un oriģināli sagatavoti, tika iesaistīti visi skolēni, viņiem to pat negribot. Ļoti bieži skolotāja piedalījās kopā ar mums popielās un dažādās citās skolas aktivitātēs, atļāva katram skolēnam izpausties ar savām idejām. E. Atslēdziņa bija viens no lielākajiem „dzinuļiem”, kas neļāva apstāties pusceļā un vienmēr norādīja virzienu, kur tālāk skatīties, ko darīt, lai sasniegtu mērķi.
Atmiņā palikuši sporta skolotāji Jevgēnijs Liepa un Rita Pučekaite. R. Pučekaite mani uzrunāja un pamudināja volejbola spēlei. Neteiktu, ka biju ļoti profesionāla volejboliste, bet šī spēle aizrāva. Piedalījāmies volejbola sacensībās un ieguvām daudz pozitīvu enerģiju. Savukārt Jevgēnijs Liepa mācēja piesaistīt sportot jebkuru skolēnu. Nodarbības tika pavadītas ar smaidu. Viens no mīļākajiem sporta veidiem bija tautas bumba, diemžēl vecākajās klasēs tā netika spēlēta, un nerīkoja sacensības, bet skolotājs J. Liepa bija tik labs, ka ļāva tautas bumbu uzspēlēt kopā ar mazajām klasēm.
Spilgtā atmiņā ir palikušas vienas no sacensībām, kurās piedalījos augstlēkšanā. „Aizlecu” līdz trešajai vietai, bet apbalvošanas brīdī tika nosaukts manas draudzenes Gunitas vārds. Bijām pārsteigtas mēs abas – gan es, gan Gunita. Dažas minūtes vēlāk pienāca skolotājs ar diplomu, uz kura rakstīts Gunitas vārds, un pasniedza to man, sakot: „Kāds bija pieļāvis kļūdu, bet tas ir tavs!” Tā nu man tagad mājās ir diploms ar Gunitas vārdu! Pateicoties J. Liepam, esmu iemācījusies notiekošo uztvert ar pozitīvismu un smaidu, katrā notikumā un dzīves situācijā atrast labo.
Nevaru nepieminēt Daivu Lūsi – matemātikas skolotāju. Stundas apmeklēju ar prieku, jo katrā pasmējāmies, parunājāmies par ikdienas interesantākajām lietām. Skolotāja atrada laiku, lai mācītu mūs un saprastos kā ar līdzvērtīgiem cilvēkiem. Pateicoties D. Lūsei, man matemātika nelikās kā lielākais bieds. Atmiņā ir palikusi latviešu valodas un literatūras skolotāja Silvija Tutāne. Nē, es nebiju teicamniece šajos mācību priekšmetos! Un grāmatas skolas laikā nelabprāt lasīju, bet skolotāju atceros kā prasīgu, stingru un taisnīgu. Pavadot vienu no projekta nedēļām pie S. Tutānes, secināju, ka viņa ir jautra un dzīvesgudra.
Beidzot vidusskolu 2010. gadā (36. izlaidums) un sākot mācības Latvijas Lauksaimniecības universitātē, sapratu, cik liela nozīme ir bijusi Madlienas vidusskolas skolotājiem. Tas spars un laiks, ko viņi ieguldīja, lai sagatavotu mani un citus turpmākajai dzīvei, ir vārdos neizsakāms. Ar paldies ir par maz. Noteikti varu apgalvot, ka visi divpadsmit skolas gadi tika nodzīvoti kā vienā lielā ģimenē. Katrs skolotājs mums sniedza maksimāli iespējamo, tieši tāpēc mēs bijām ar tik daudzām un dažādām interesēm. Pēc vidusskolas vajadzēja tikai izlemt, kur vēlamies sevi attīstīt turpmāk.
Madlienas vidusskolai novēlu zinātkārus skolēnus, ar izturību un dzelzs nerviem apveltītus skolotājus. Lai Madlienas vidusskola pilnveidojas un saglabā jau esošās vērtības! Uz tikšanos rudenī!
Elīna Tirša