38. Izlaidums – Marta Ločmele

Madlienas vidusskola, Tavs darbs ir nenovērtējams!

Esmu salīdzinoši vēl „svaigs” Madlienas vidusskolas absolvents – 2012. gada 38. izlaidums. Pēc 9. klases ļoti vēlējos „lidot” uz kādu no Rīgas skolām, taču vecāki mani kā pastarīti vēl nevēlējās atlaist. Tagad saku paldies viņiem, ka visi 12 mācību gadi pagāja Madlienas vidusskolā. Atceros, kā 11. klases beigās vēroju „divpadsmitos” un domāju – negribu vēl Rīgu! Vēlos savu zaļo, skaisto, miera pilno Madlienu. Vēl mazliet.

Madlienā biju „centra bērns” – izbaudīju, ka, stundām agrāk beidzoties, varēju ātri nokļūt mājās un nodoties bērna bezrūpībai. Bez paslēpēm ap „Rūķīšu” māju ar kaimiņu bērniem un „bultiņu” spēli ar blakus māju sāncenšiem mana mīļākā spēle ar draugiem bija „vešana ar acīm ciet”. Kādas vietas tik mēs neizložņājām… mēdzām lavīties gan pa kaimiņu dārziņiem, gan pa veco peldbaseinu, arī neviens pagalma slīdkalniņš nepalika neizmēģināts. Un fermas kalns – tur bija labi gan ziemā, gan vasarā. Kurš Madlienā uzaudzis bērns gan nav līdis zem skolas tiltiņa? Mēs ar draugiem to darījām bieži – vai nu ķērām pīkstuļus, vai meklējām jaunas akmeņu takas, kā no viena upītes krasta tikt uz otru. Es tikai vēl aizvien nesaprotu, kāpēc to darījām tādā slepenībā, lai tikai mūs neviens nepamanītu. Tā, it kā zem akmeņiem būtu apslēpti kādi dārgumi. Varbūt tāpēc, ka ticējām, ka tie tur arī ir…

Atceroties Madlienas vidusskolas laikus, man ir laba sajūta. Grūti pat izcelt kādu īpašu notikumu. Katrā posmā bija kaut kas skaists un atmiņā paliekošs. Sākumskolas laikā apmeklēju mazpulku pulciņu, ko vadīja skolotāja Vita Volkopa. Ar mazpulkiem saistās jautri un radoši piedzīvojumi – talkas, nakšņošana skolā, sporta spēles un forumi citās Latvijas pilsētās. Ja man vajadzētu dot nomināciju katram mācību gadam, tad 5. klasi es varētu izcelt kā klases vakaru gadu. Tajā mācību gadā mums paveicās ar klases audzinātāju Raimondu Vērpēju, pateicoties viņam, gandrīz katru mēnesi tika rīkots klases vakars. Jā, jā – ar visām „dejām līdz vēlam vakaram” un spēlēm. Man pat ir saglabājušies daži īsi video, kur klasesbiedri dejo ne sliktāk kā Maikls Džeksons.

Izvērtējot ārpusstundu dzīvi, kuram skolēnam par stundām nav mīļāki starpbrīži? Jau pie pirmajiem saules stariem kopā ar klasesbiedriem devāmies ārā estrādē vai pie sporta zāles soliņiem sauļot savas bālās sejas. Dažkārt mums izdevās pierunāt krievu valodas skolotāju novadīt stundu ārā. Savukārt ziemas laikā starpbrīžos meklējām siltāko radiatoru, kam piestutēties.

Mācību gada mīļākais laiks bija Ziemassvētki. Tā patīkamā svētku kņada – mēģinājumi, klašu rotāšana, klases eglītes – vienmēr skolas vidi padarīja tik ļoti patīkamu un mājīgu. Īpaši jau vidusskolas gados, kad skolotāja Inta Putniņa-Cīrule mūs piesaistīja veidot Ziemassvētku lugu dekorācijas. Kur nu vēl labāk – aiz loga sals un sniegs, bet mēs – ar siltu tēju, cepumiem, krāsu bundžām un otām, un fonā vēl Ziemassvētku dziesmas. Protams, es varētu minēt vēl daudzus skolas organizētos pasākumus, kuri tik ļoti patika un aizrāva. Gan personīgās veiksmes, gan izgāšanās, par kurām, tagad domājot, paliek jautri. Piemēram, slavenās popielas. Mūsu klases (precīzāk – mana personīgā) zvaigžņu stunda bija, kad ar klasesbiedriem Justīni Praliču, Viktoru Gailīti un Emīlu Viduci dziedājām grupas „Credo” dziesmu „Nāk nakts”. Mēs ar Justīni bijām pašas labākās bekvokālistes (kā pašas ticējām), un prožektori spīdēja tikai uz mums (tā vismaz pašām šķita), kaut gan vienīgā frāze, ko dziedājām, bija „Nāk nakts”. Ieguvām 3. vietu, bet sirdī tik un tā jutāmies kā uzvarētāji.

Mēs kā audzināmie, izglītojamie un vienkārši bērni nekad netikām atstāti neievēroti vai pamesti. Vienmēr bija kāds skolotājs, kas mūs ieraudzīja un atrada iespēju, kur varējām sevi izpaust un attīstīt. Piemēram, ja sporta skolotājs Jevgēnijs Liepa tik aktīvi nebūtu mani motivējis nākt uz sporta pulciņu, tad es visticamāk tā arī paliktu tikai „sportot gribētāja”. Esmu pieminējusi vien dažus skolotājus (tas tāpēc, ka vēlējos padalīties ar konkrētiem stāstiem), bet no sirds varu teikt – ja sāktu uzskaitīt – būtu ļoti gari. Vidusskolas laikā apsvēru vairākus variantus, ar ko nodarboties nākotnē, tas saistījās gan ar mākslu, gan sportu. Taču kādā jaukā dienā manā klēpī kā no debesīm iekrita pavisam jauna doma, un pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Universitātes Sociālo pedagogu programmā. Ne uz mirkli neesmu to nožēlojusi un ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos, ka esmu tur, kur man jābūt. Studiju laikā sāku strādāt kādā bērnu namā, tas bija ārkārtīgi vērtīgs un neaprakstāms laiks, bet pēc augstskolas absolvēšanas nolēmu bagātināt pieredzi citur. Nekur no pedagoģijas neesmu aizgājusi – tepat vien esmu! Šobrīd strādāju ar jauniešiem dienesta viesnīcā. Esmu sapratusi vienu – cilvēk, tev ir jāmīl tas, ko tu dari, un jādara tas, ko tu mīli! Tad tu būsi mirdzošs, laimīgs un pilns un varēsi dot no sevis to labāko arī citiem.

Atceros, kā kāds no skolotājiem reiz teica – skola ir tavas otrās mājas. Madlienas vidusskola, es Tev novēlu būt otrajām mājām! Gaismas, iedvesmas, drošības, aizrautības un izaugsmes pilnai vietai kā skolēniem, tā arī pedagogiem un pārējiem skolas rūķīšiem! Madlienas vidusskola, Tavs darbs ir nenovērtējams, un es saku Tev paldies!

Marta Ločmele