41. Izlaidums – Sintija Šmate
Galvenais ir nepadoties grūtībām
Skolas gaitas sāku 2003. gada 1. septembrī. Lai gan mājām tuvāk bija cita vidusskola, vecāki nolēma, ka mācīšos Madlienā tāpat kā mani brāļi Jānis un Artūrs.
Neaizmirstama bija pirmā skolas diena, kad meitenes un zēni, svinīgi ģērbušies, ar asterēm un gladiolām rokās devās skolas sporta zālē. Protams, kā jau visiem, tobrīd bija bailes par lielo un nezināmo skolu, taču mūs ātri nomierināja sākumskolas audzinātāja Signe Kušnire. Vienmēr smaidīga, laipna, taču tajā pašā laikā prasīga. Katru rītu devos uz skolu, kāpu kalnā vai, precīzāk, skrēju līdzi brālim, kurš bija vecāks, un solis viņam bija nedaudz lielāks, tāpēc grūti bija viņu panākt. 5. klasē Signe Kušnire audzināšanas stafeti „nodeva” skolotājai Intai Ošai. Viņa allaž par mums uztraucās un rūpējās, palīdzēja organizēt pasākumus, bija atsaucīga un laipna, prata saskatīt skolēnos labās īpašības, priecājās par panākumiem.
Ņemot vērā, ka bijām aktīva klase, netrūka arī kuriozu mirkļu. Piemēram, reiz kāds no klasesbiedriem mēģināja ieskaidrot skolotājai, ka nevar kārtot eksāmenu, jo viņam esot amnēzija… Mēs bijām arī „īsti ķīmiķi”, jo dažreiz no eksperimentu pārpalikumiem mēģenēs izveidojām jaunu eksperimentu, sajaucot visas vielas. Reiz skolā bija uzdevums izveidot netradicionālu eglīti. Nolēmām pagatavot to no Macroflexa putām. Pēkšņi mūsu „eglīte” kļuva nestabila un sāka gāzties. Lai glābtu situāciju, izmantojām rokas. Rezultātā visas drēbes bija ar putām, rokas lipīgas, skolotājas šķēres nelietojamas. Daudzas ekskursijas un pārgājieni vienmēr bija ļoti jautri. Lai gan bijām pārgalvīgi, viss beidzās labi. 2012. gadā ieguvu pamatizglītību, bija noslēdzies svarīgs posms manā dzīvē. Uzsākot mācības 10. klasē, viss bija mainījies, jo daudzi klasesbiedri bija devušies uz citām skolām. Lai kļūtu par pilntiesīgu vidusskolēnu, bija jāpārvar iesvētības. Lai gan valda dažādi uzskati par to, kādām ir jābūt iesvētībām, uzskatu, ka mums tās bija izdevušās un jaukas.
Liela nozīme mūsu audzināšanā bija skolotājiem. Ogres novada konkursā „Gada Skolotājs 2016” par mūža ieguldījumu balvu saņēma sporta pedagogs Jevgēnijs Liepa. Kopā ar klasesbiedriem varu teikt viņam lielu paldies par darbu. Sapratne, motivēšana uz panākumiem un gadiem ilgā neatlaidība, lai sagatavotu Madlienas vidusskolai izcilus sportistus. Medaļas, augstie tituli, sporta attīstīšana gan Madlienā, gan arī Ogres novadā – tas viss ir viņa nopelns. Latviešu valodas skolotāja Silvija Tutāne atmiņā ir palikusi kā skolotājas paraugs. Viņa vienmēr prata ieinteresēt skolēnus mācībām, savaldīt „rasbainiekus”, taču tajā pašā laikā bija saprotoša un sirsnīga, ar kuru vienmēr varēja parunāt. Skolotājas teiciens „Neskrien ratiem pa priekšu, sabrauks” ir zināms ikvienam viņas audzēknim.
Gluži vai maģisks – tā varētu nosaukt Ziemassvētku laiku skolā. Atceros stundām garos mēģinājumus, tērpu gatavošanu, kā arī gandarījumu par labi paveikto darbu – tas radīja svētku atmosfēru skolā. Katru rudeni notika tirdziņš, kur mazie sākumskolas bērni bija sarūpējuši dažādus gardumus un citas lietas. Popielas, orientēšanās skrējieni, diskotēkas un pārējie pasākumi – tie padarīja dzīvi interesantu. Lai gan skolā pavadīju visus 12 gadus, visspilgtāk atmiņā palicis tieši pēdējais mācību gads. Bija jāorganizē daudz pasākumu. Nozīmīgākais, protams, bija Ziemassvētku lugas iestudēšana. Toreiz sapratām, ka šī ir pēdējā reize, kad visi kopā piedalāmies skolas Ziemassvētku pasākumā. Tas radīja atbildības sajūtu, gribējās visu izdarīt pēc iespējas labāk. Ar atsaucīgās skolotājas Zintas Saulītes palīdzību radījām lugu „Ledus sirds”.
Arī Žetonu vakara rīkošana bija ļoti atbildīga, jo šoreiz nebija citas klases, kas iesaistītos pasākumā, viss bija jādara pašiem. Manuprāt, vakars bija izdevies, tas bija interesants, smieklīgs un sirsnīgs. Saņēmām žetona gredzenu, kas dažiem klasesbiedriem ir pirkstā arī ikdienā. Madlienas vidusskolu absolvēju 2015. gadā, 41. izlaidums. Savu turpmāko dzīvi nolēmu saistīt ar loģistiku, kurā redzu perspektīvas. Šobrīd mācos, pilnveidoju sevi, lai sasniegtu mērķi. Galvenais ir nepadoties grūtībām un censties sasniegt kaut ko vairāk.
Viss plūst un mainās. Tagad ar klasesbiedriem satiekos retāk, jo visi lielākoties ir aizņemti savos darbos. Prieks, ja viņiem klājas labi. Kāds ir nodibinājis ģimeni, cits mācās, dažs strādā, kā nu kurš, taču visi cīnās par savu mērķi. Gandrīz katru reizi, kad esmu Madlienā un ir brīvs laiks, aizeju uz skolu. Patīkami redzēt, ka mācību iestāde tiek modernizēta, remontēta, kopta. 2017. gadā Madlienas vidusskolai paliek 45 gadi. Novēlu attīstību, izturību, spēcīgus un zinošus pedagogus, priekšzīmīgus un uz panākumiem orientētus skolēnus.
Sintija Šmate