5. Izlaidums – Antra van den Akere-Platā

„Mācies priekš dzīves, bet ne priekš skolas”
/Reinis Kaudzīte/

Savu atmiņu rakstu par Madlienas skolu sākšu ar šo atziņu. Jāsaka gan – īsto jēgu šim teicienam apzināmies tikai tad, kad esam „iemesti” lielajā dzīvē.

Esmu dzimusi Lubānā. Vecāki bija nolēmuši, ka manis dēļ jāpārceļas tuvāk Rīgai – ja nu meita kādu dienu nolemj studēt augstskolā. No pieciem gadiem dzīvoju Vestienā, kur pabeidzu četras klases. Bērnība aizritēja ļoti skaista – Gaiziņkalna apkaimē ar daudziem ezeriem. Mums bija laiva, tad nu vasarā cēlos četros no rīta, lai kopā ar tēti dotos makšķerēt un ķert vēžus. Draudzenei tētis bija pastnieks, dažreiz devāmies viņam līdzi izvadāt avīzes. Sēdējām motocikla kulbā un abas ēdām cīsiņus, jo mana mamma strādāja veikalā. Rēķināšanu uz skaitāmajiem kauliņiem apguvu agri, jo manas dienas pagāja, darbojoties pa veikalu un palīdzot mammai.

Vestienas pamatskola atradās (un vēl joprojām ir) senā muižas ēkā, kurai pamati likti jau 18. gadsimtā. Spilgtā atmiņā palikusi 1968. gada vasara, kad Vestienā filmēja „Mērnieku laikus”, cietums bija skolas pagrabā.

Liktenis mani vēlāk atkal saveda kopā ar skolotājiem Ilzi Rengarti un Siliņu ģimeni, kuri pirms mums jau pārcēlās uz Madlienu.

Madlienā mācības uzsāku 5. klasē tikko atvērtajā skolā, to absolvējot 1979. gadā (5. izlaidums). Dzīvojām muižas ēkā – vecajā skolā. Tā kā vēl nākamo gadu tur bija internāts, gaidīju vakarus, kad ar pēdējo autobusu ieradās bērni, un tad laiks pagāja ļoti jautri ar dažādām spēlēm. Muižas ēkā bija iedalīti dzīvokļi arī daudzām skolotāju ģimenēm, tad man veidojās divējādas attiecības ar viņiem – mājās draudzīgas un nedaudz familiāras, bet skolā bija jāmāk ieturēt distanci. Māris Siliņš mani nez kāpēc sauca par Pingvīnu, un mēs bieži kopā skatījāmies pa TV hokeju. Ar Jevgēniju Liepu pavadīju laiku jaukās sarunās. Tika kopīgi svinēti Jāņi un dziedot apstaigātas kaimiņu mājas.

Ar Madlienas vidusskolu saistās tik daudz lietu, kas tiem laikiem bija ļoti modernas un pirmo reizi Latvijā – bioloģijas kabinets ar skeletu, jauna, gaiša sporta zāle ar iespēju izmēģināt daudzus sporta veidus, šautuve.

Darīju laikam visu, ko piedāvāja skolotājs Andris Šrāders – slēpoju, spēlēju basketbolu, volejbolu, badmintonu. Nebiju liela rekordiste, bet man patika visur piedalīties. Pēc tam augstskolā vairākus gadus trenējos badmintonā.

Nodarbojos ar daiļslidošanu – tas laukiem vispār bija kas neticams! Mums brauca trenere no Rīgas. Ziemā ar Lāsmu tīrījām piemājas dīķim sniegu un abas slidojām pāros, un trenējāmies lēcienus. Tika šūtas skaistas kleitiņas sacensībām – jutos kā maza zvaigzne!

Ārpusklases dzīve arī bija ļoti interesanta – gāju dejot, dziedāju, organizēju mazajiem bērniem pasākumus, biju Pinokio (vai Čipolino), spēlēju klavieres. Atceros smieklīgu atgadījumu – kultūras namā mūsu klase uzstājās, un man bija jāspēlē uz klavierēm dziesmas pavadījums. Nez kāpēc mani pārņēma satraukums, un es tik spēju, kā pareizo sākuma akordu nospēlēt. Un viss – pirksti neklausa. Ar to arī mana publiskā pianistes karjera beidzās.

Ļoti jaukas atmiņas ir par Madlienas pagasta korī pavadīto laiku. Mani pirmie lielie Dziesmu svētki – tas bija emocionāls piedzīvojums, kopības sajūta. Es nekad nebiju braukusi ar liftu. Tā kā Dziesmu svētku laikā dzīvojām Juglā, tad naktīs vizinājāmies pa daudzstāvu māju liftiem.

Ar prieku gāju uz skolu. Būtu vēl cītīgāk mācījusies – būtu teicamniece! Biju arī maza dumpiniece – tiku saukta pat pie direktora par pārāk īsiem svārkiem vai rotaslietām. Man gribējās ģērbties košāk, atšķirīgāk.

Pateicoties tēva patriotiskajai audzināšanai (mājās tika daudz stāstīts par padomju sistēmu un Vorkutas nometni, kas sagrāva arī viņa dzīvi un veselību), manī tika stiprinātas nacionālas sajūtas un protests pret nejēdzībām. Bija reizes, kad man, jau mācoties vidusskolā, vēstures stundās vai komjauniešu sapulcēs bija grūti savaldīties un neizteikt savu viedokli. Neizpalika arī konflikti ar skolotājiem par dažiem nevēlamiem tematiem.

Šī ir reize, kad gribu pieminēt un pateikt paldies saviem Skolotājiem!

Skolotāja Dzidra Megi. Latviešu valodas guru. Otrs Endzelīns. Komati, teikumu veidošana, „kad” vietā lietot „ka” – paldies viņai. Stingra, prasīga. Pateicoties viņai, izlasīti grāmatu kalni. Skolotāja neļāva meitenēm stundās sēdēt ar vaļējiem matiem. Tā nu starpbrīdī pinu savu bizi, lai pēc zvana lepni atkal matus izlaistu brīvus.

Skolotājs Fridrich Funkner. Vielen Dank! Iestājoties augstskolā, manā kursā bija meitene no Rīgas skolas ar vācu valodas novirzienu. Manas zināšanas bija labākas! Sākotnēji vēlējos studēt vācu valodu, bet negribēju kļūt par skolotāju. Bet vācu valoda noderēja manā darbā pēc daudziem gadiem.

Skolotājs Oskars Siliņš. Tūrisma pulciņš. Nometnes, izbraucieni, pārgājieni – tas bija tik jauki un interesanti. Ar pirkstu braukt pāri pasaules kartei un sapņot – ja nu kādreiz dzīvē palaimētos nokļūt tūkstošiem kilometru tālu…

Skolotāja Ilze Rengarte. Tā tik var vienreiz mūžā palaimēties satikt savu īsto Skolotāju. Gribu cerēt, ka mēs bijām viņai vismīļākie. I. Rengarte kā lauvu māte mūs vienmēr aizstāvēja skolotāju istabā, bet klasē tā uguņoja, ka mēs sēdējām kā pelītes. Talantīga skolotāja, kura mācēja saprotami un dažreiz ar humoriņu izskaidrot nebūt ne visiem tik mīļo matemātiku.

Viens no skaistākajiem klases pasākumiem bija brauciens uz Maskavu 11. klasē. Bija ļoti auksta ziema, bet esam tur – nesēdēsim taču telpās. Intai pat nosala balts degungals. Vakaros notika ballītes kopā ar citiem bērniem no Latvijas. Tas ir arī skolotājas nopelns, ka pēc skolas beigšanas klases tikšanās kļuva regulāras un gaidītas.

Man patika algebra, tāpēc iestājos RPI Automātikas un skaitļošanas fakultātē, godam izturēju eksāmenus, arī fizikā, bet pēc 1. kursa man bija vismaz septiņi dažādi ar augstāko matemātiku saistīti priekšmeti, ka pat nosaukumus izrunāt nevarēju. 1980. gadā skaitļojamā mašīna – dators – bija tik liels, ka aizņēma veselu kabinetu. Nesapratu vairs, kur esmu nokļuvusi un ko tur meklēju. Tā nu pēc 2. kursa izņēmu dokumentus un veiksmīgi turpināju studijas LLA Jelgavā. Iestājos Ekonomikas fakultātē un tikai tad paziņoju vecākiem par savu izvēli.

Pēc studiju beigšanas pirmā darba vieta bija Valmieras PMK par grāmatvedi. Tas gan bija liels pārsteigums skolotājiem, kad satiekoties stāstīju, ar ko nodarbojos. Nekad tas nav bijis mans sapņu darbs, bet tāda ir dzīve ar neplānotiem pagriezieniem – nu jau divdesmito gadu strādāju uzņēmumā „Dobele Agra” par galveno grāmatvedi. Esam viens no lielākajiem graudu audzētājiem Latvijā. Tā kā tas ir starptautisks uzņēmums, mācos un pilnveidojos joprojām, nepieciešamas arī zināšanas par Eiropas grāmatvedības standartiem un likumdošanu.

Dzīvoju Jelgavā, man ir ļoti laba ģimene. Meita Elīza studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, labi spēlē hokeju. Dēls Mikus strādā un aktīvi darbojas Studentu korporācijā. Vēl pie ģimenes pieder trīs kaķi (visi izglābti no ielas un izārstēti) un Bernes sunene Floriana. Ceru, ka kādreiz man būs tik daudz naudas, lai varētu atvērt pamesto un skumjo dzīvnieku patversmi. Gribu aicināt cilvēkus būt atbildīgiem par saviem četrkājainajiem draugiem.

Ceļošana – tas ir manas dzīves lielākais hobijs un aizraušanās. Uzskatu – tā ir liela bagātība iepazīt citas valstis un cilvēkus, tas iemāca sapratni, iecietību, spēju salīdzināt, ar mēles kārpiņām izgaršot, ar acīm baudīt un ar sirdi izjust! Ģimenes iemīļotākais virziens ir Āzija, kur mūkam no mūsu ziemas. Taizeme, Indija, Filipīnas, Malaizija, Kambodža, Bali – daudz redzēts, bet reizi gadā tomēr „velk” atkal uz turieni. Esam iecienījuši īsos brīvdienu lidojumus uz Eiropu. Vasarā ar auto apceļojam Latviju, Lietuvu, Poliju.

Tā kā vīrs ir mūziķis un ērģeļu meistars, tad apmeklējam daudzus koncertus, operas, un es mācos saprast klasisko mūziku. Teātri, grāmatas, joga, aerobika – cenšos tam visam atrast laiku.
Esmu pateicīga liktenim par savā ceļā sastaptajiem skolotājiem un skolas biedriem, no katra esmu guvusi zināšanas, sapratni par to, kā vajag vai nevajag rīkoties. Galvenais, ko mums sniedza tā laika izglītības sistēma (atmetot ideoloģiju, protams), bija pamatīgums un zināšanu plašums.

Novēlu savai skolai Saules mūžu, saglabāt un audzināt bērnos latviskās vērtības! Lai visi – gan bērni, gan skolotāji – ir laimīgi savā skolā!

Antra van den Akere-Platā,
2016. gada marts.