7. Izlaidums – Jānis Pētersons

Darbs kā izaicinājums ko sasniegt un attīstīt

Jānis Pētersons ir Madlienas vidusskolas 1981. gada absolvents (7. izlaidums). Viņa dzīve ir bijusi iespēju un izaicinājumu pilna – sevi pierādīt, darboties un attīstīt to vidi un vietu, kurā strādā. Jānis ir bijis fizkultūras skolotājs, Strenču vidusskolas direktors un šobrīd Strenču novada domes priekšsēdētājs.

Jāņa Pētersona (1962) dzimtā puse ir Laubere. Tur, jaunajā Lauberes pamatskolā, viņš 1970. gada 1. septembrī uzsāka savas skolas gaitas. Bija gan oktobrēns, gan pionieris, gan arī komjaunietis. Allaž aktīvi sportoja, neizpalika arī dziedāšana korī un dejošana. Ar Madlienas vidusskolas skolēniem pirmo reizi iepazinās kādā taurētāju, bundzinieku nometnē, kas notika Ogres rajona Rembatē. Atmiņā palicis Ojārs Atslēdziņš, Ingrīda un Ainārs Caunes.

Pēc Lauberes pamatskolas absolvēšanas J. Pētersons turpināja divus gadus izglītoties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Jauno puisi saistīja visi sporta veidi, taču vislabākos rezultātus valsts mērogā viņš uzrādīja skriešanā, veicot vidējās distances. Patika volejbols, rokasbumba. Uz Madlienas vidusskolu Jānis atnāca 1980. gadā – pēdējā vidusskolas klasē. Jaunietim ļoti patika klases kolektīvs, kurā mācījās gudri un darbīgi skolēni. Klases audzinātāja bija Valentīna Caune. Madlienā bija viss: laba sporta zāle, stadions, peldbaseins, šautuve, internāts, estrāde, kultūras nams. Jānis to arī centās izmantot un izbaudīt, īpaši jau sporta aktivitātes. Tā kā uz dzimtajām mājām katru dienu izbraukāt nevarēja, puisis mitinājās skolas internātā, par kuru palikušas jaukas un gaišas atmiņas.

Vidusskolas klasē bija divdesmit viens skolēns. Jānis atceras stingro un prasīgo latviešu valodas skolotāju Dzidru Megi, kura bieži viņu izsauca. Ja jauno mācību vielu nebija kārtīgi apguvis, nācās palikt pēc stundām. Kaut Madlienas vidusskolā Jānis mācījās tikai vienu gadu, tomēr šo laiku atceras kā skaistu un rosīgu, ar labiem un sirsnīgiem cilvēkiem līdzās, ar tematiskiem un interesantiem klases vakariem, ar romantisko ballīšu laiku.

Tālāk ceļš uz Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu, uz kuru devās studēt arī citi Madlienas vidusskolas absolventi, piemēram, Māris Šrāders, Aldis Apsītis. Augstskolā aizritēja četri gadi, te notika dažādas aktivitātes, bija jāievēro stingra disciplīna, daudz jāmācās – fizika, ķīmija, bioloģija. Protams, paralēli bija treniņi un sacensības. Jānis uzskata, ka augstskola labi sagatavoja studentus tālākajai dzīvei un karjeras izaugsmei. Savu pirmo skolotāja praksi viņš veica Madlienas vidusskolā pie fizkultūras skolotāja Andra Šrādera.

Kad pabeigts institūts, jāsāk nopietni strādāt. Jānis ļoti negribēja iet armijā. Bija divas iespējas – vai nu strādāt Suntažu internātskolā, vai Valkas rajona Ēveles pamatskolā par fizkultūras skolotāju. Tā kā Ēvelē piedāvāja pilnu slodzi un vēl dzīvokli, tad Jānis izvēlējās no dzimtajām mājām tālāku vietu, bet ar zināmu komfortu un labu atalgojumu. Lai aizbrauktu uz Lauberi, bija jāmēro 130 km. Ēveles pamatskolā jaunais skolotājs nostrādāja 12 gadus.

1997. gadā Jānis Pētersons pārcēlās uz dzīvi Strenčos. Kā skolotājs te nokļuva? Strenčos 1992. gada ugunsgrēkā cieta pamatskola, nācās domāt par jaunas skolas celtniecību. Izglītības iestādei bija nepieciešams direktors – Jānis Pētersons pieteicās, un viņu izvēlējās. 1997. gada augustā sākās darba gaitas Strenču pamatskolā, paralēli notika jaunās skolas būvniecība, kurā J. Pētersons kā direktors aktīvi iesaistījās. Jauno ēku nodeva trijās kārtās, pēc katra korpusa sakārtošanas tajā sākās rosīga skolas dzīve. Atklāja sporta kompleksu, vēlāk internātu un trenažieru zāli. Jānim tas bija interesants un spraigs darba periods, nomainījās skolotāju kolektīvs, viss bija it kā jāsāk no jauna, mācību iestāde ieguva arī vidusskolas statusu. Darbs Strenču vidusskolā bija kā izaicinājums sev, saviem spēkiem un varēšanai. Rosīgo Jāni Pētersonu ievēroja un novērtēja. Jau strādājot Ēveles pamatskolā par fizkultūras skolotāju un pēc tam Strenču vidusskolā par direktoru, viņš bija deputāts un pārzināja novada ekonomisko, sabiedrisko un kultūras dzīvi.

2009. gadā Jānis Pētersons startēja Strenču novada pašvaldības vēlēšanās, un tika ievēlēts par domes priekšsēdētāju. Tas bija atkal jauns izaicinājums, jo Strenču novadu izveidoja 1. jūlijā, apvienojot Strenču un Sedas pilsētas un Plāņu un Jērcēnu pagastus. Jānim patika darboties, būt attīstībā un kustībā, un, esot jaunizveidotā novada domes priekšsēdētāja amatā, viņš daudz paveica infrastruktūras sakārtošanā, kultūras izaugsmē un kultūrvēsturisku vietu sakopšanā. Līdzās allaž bija un arī šobrīd ir labi un atsaucīgi kolēģi, kas dod spēku un enerģiju darboties.

Ar ko Strenču novads ir īpašs? Vispirms jau Strenči ir Gaujas plostnieku galvaspilsēta ar senām tradīcijām un aktivitātēm mūsdienās. Pilsētā atrodas psihoneiroloģiskā slimnīca, kurā var aplūkot arī muzeju. Strenčos ir otrs vecākais tilts Latvijā, seno laiku ūdenstornis. Vietējie lepojas ar skaisto bibliotēku, ko sauc par savu Gaismas pili. Akciju sabiedrība „Seda” ir viens no lielākajiem kūdras ražotājiem. Strenču novadā ir daudz mežsaimniecības, kokapstrādes uzņēmumu, ir prasmīgi zemnieki un mājražotāji. Kaut novads ir neliels – 3745 iedzīvotāju (uz 01.01.2015.) – tajā ir gudri, uzņēmīgi un čakli ļaudis.

Strenču novadā ir dzīvojuši un darbojušies ievērojami cilvēki – fotogrāfs Dāvis Spunde, dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, rakstnieki Jānis Kārkliņš, Zeiboltu Jēkabs, Pēteris Ērmanis, komponists Artūrs Maskats, operdziedātāja Inga Šļubovska.

Jānis Pētersons ir darba cilvēks, kaut pats apgalvo, ka neko īpašu nav paveicis, vienkārši dara to, kas patīk, sniedz gandarījumu un dod dzīvei jēgu. Madlieniešiem un vidusskolai viņš novēl to gaišo pagātnes atmiņu sajūtu, kāda viņam ir par skolā pavadīto laiku, lai tāda tā ir arī šodien tiem cilvēkiem, kas tur mācās, dzīvo un strādā.

Pēc Jāņa Pētersona atmiņām,
2015. gada jūlijs.