9. Izlaidums – Edvīns Bičevskis

Mana skola ar maniem labākajiem skolotājiem

Madlienas vidusskolu absolvēju 1983. gadā (9. izlaidums). Man varbūt ir paveicies, jo 1972. gada 1. septembrī jaunajā Madlienas vidusskolā biju 1. klases skolnieks.

Sevi vairāk uzskatu par plāterieti, jo bērnība aizritēja Saules ielā un lauku mājās. Tur arī radās pirmā interese par tehniku, kad vēlējos noskaidrot, no kā sastāv daudzas lietas. Tās tika izjauktas un pēc tam saliktas atpakaļ. Tomēr reizēm tā vis neizdevās, piemēram, izjaucot lielu modinātājpulksteni, atspere neparko negribēja ieņemt savu iepriekšējo vietu. Tad nu dažreiz arī saņēmu brāzienu no vecākiem. Vēlākajos gados jaucu un saliku dažādus braucamos – no mopēda ar D5 motoru līdz tēva Panonia. Skolas laikā radās interese arī par radiotehniku. Braucu uz Rīgas tirgu, kur varēja nopirkt atgriezumus un dažādas daļas no Rīgas radiorūpnīcām. Kodināju plates un lodēju pretestības, diodes, tranzistorus un citas daļas. Tā radās mājās paša būvēta „gaismas mūzika” un citas lietas. Skolas vasaras brīvlaikā strādāju Plāteres lauku brigādē. Atceros, ka man uzticēja kraut piekabē siena ķīpas, kas bija savā mērā liela māksla, jo bija „jāsasien”, lai krava pa ceļam neizjuktu. Liku vienpadsmit rindas tā, ka, lai iebrauktu šķūnī, bija augšējās jānomet. Bietes ravēt gan nepatika.

Protams, jāpiemin skolas diskotēka „Slāpe”, kurai vācām tā laika jaunākos mūzikas ierakstus (neaizmirstamie astoņdesmitie) un izmantojām savus lentu magnetafonus Majak un Astra.

Jaukas atmiņas saistās ar manu pirmo skolotāju Leonoru Atslēdziņu. Skolā patika matemātika, fizika un ķīmija. Bet vienmēr atcerēšos ar pateicību skolotāju Dzidru Megi, kura ielika pamatus latviešu valodā un literatūrā. „Zaļo zemi” tā arī nespēju izlasīt. Par šo tēmu saņēmu lielus sarkanus divniekus. Atceros, kā aizstāvēju skolas godu ķīmijas olimpiādē, kur ieguvu otro vietu. Uzdevumi bija tik grūti, ka puse uzreiz piecēlās un aizgāja. Kamēr domāju, no svešajiem ķīmijas skolotājiem tik dzirdēju frāzes, ka jāgaida Māris, viņš atrisinās. Atbrauca mans skolotājs Māris Siliņš un tiešām atrisināja. Toreiz pirmo vietu nepiešķīra. Patika arī sportot, gāju uz treniņiem pie jaunā skolotāja Jevgēnija Liepas. Ar viņu kopā braucām uz rajona un republikas sacensībām. Manas bija skriešanas distances – 400 m un 800 m. Nezinu, vai mans skolas rekords 800 m ir pārspēts, bet tas tāds bija ilgi. Vienreiz gan aizbēgu no mačiem toreizējā Stučkā, jo negribēju skriet 400 m barjerskrējienu. Cik atceros, tad nemaz nesaņēmu brāzienu no skolotāja par tādu izdarību. Perfektas vācu valodas zināšanas iemācīja skolotājs Fridrihs Funkners. Beidzot skolu, varēju brīvi runāt un visu saprast, bet diemžēl, ja valodu nelieto, to var arī aizmirst, kā tas ir noticis tagad. Pateicoties labajām vācu valodas zināšanām, augstskolā es vieglāk „izbraucu”, jo pasniedzēja vairāk „tramdīja” tos, kuri sliktāk zināja šo valodu.

Skolas laiks palicis atmiņā arī ar pirmo mīlestību. Tā kā biju šajās lietās kautrīgs, tad viņa tā arī neuzzināja, ka biju iemīlējies.

Pēc skolas beigšanas bija jāizvēlas: stāties Rīgas Politehniskajā institūtā vai Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, jo interese par radiotehniku bija tikpat liela kā par mehāniku. Šoreiz izšķirties palīdzēja Padomju Armija. No Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, ja students sekmīgi mācījās, tajā gadā vēl neņēma armijā. Iegūtās zināšanas skolā palīdzēja izturēt lielo konkursu Jelgavā. Braucu kārtot iestājeksāmenus, bet kaut kā nebiju padomājis, ka varbūt kaut kas ir arī jāatkārto. Tā nu iepriekšējā vakarā, pirms ģeometrijas iestājpārbaudījuma atbraucis, konstatēju, ka visi mācās un atkārto teorēmu pierādījumus, bet man nav, no kā. Nu neko darīt, kā būs, tā būs! Izdevās iegūt 5 balles (tā toreiz bija augstākā atzīme). Nu jāpateicas skolotājai Ilzei Rengartei. Tā nu 1987. gadā pabeidzu „mehus”. Studiju laikā, kad biju praksē Jēkabpils rajona Zasā un rullēju ar labības kombainu SK5 Ņiva, iepazinos ar sievu Ilzi, ar kuru kopā esam uzaudzinājuši trīs lieliskus bērnus – Edgaru, Jāni un Elzu. Pirmā darba vieta bija kolhozs „Ļeņina karogs”, kur strādāju par traktortehnikas ekspluatācijas inženieri. Atceros, ka darba vide bija nepierasta, jo traktoristi pārsvarā bija baltkrievu tautības un man bija jārunā ar viņiem krievu valodā, kas man tika mācīta tikai skolā no ceturtās klases. Tad pa vidu bija Jēkabpils cukurfabrika, kur biju „kipa priekšnieks”. Diemžēl fabrika tika likvidēta. Tagad jau vairāk nekā desmit gadu strādāju VAS „Latvijas autoceļu uzturētājs” un vadu darba un vides aizsardzības daļu. Tā kā mācīties nekad nav par vēlu, pirms septiņiem gadiem ieguvu vēl vienu izglītību – maģistra grādu darba aizsardzībā, absolvējot Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultāti.

Viens no maniem hobijiem ir medības. Esmu aktīvs mednieks jau kopš 1989. gada, vadu kolektīvu „Daugava”, kura medību platības atrodas Krustpils pagastā. Patīk kalnu slēpošana, un pēdējos gadus esmu aizrāvies ar lielo tenisu.

Savai skolai novēlu lieliskus skolotājus, tādus, ar kādiem ir paveicies man, kuri darbā iegulda visu savu enerģiju, jaunradi un mīlestību, būt tādiem, kurus skolēni atcerēsies visu mūžu. Paldies!

Edvīns Bičevskis