9. Izlaidums – Inguna Gailīte

Atmiņas – sen aizmirstas sajūtas par bērnību

Pēc ilgas prombūtnes es, Inguna Gailīte, dzim. Mikucka, atgriežos savas bērnības vietās. Skolas gaitas sāku 1972. gadā jaunajā, tikko atklātajā Madlienas vidusskolas 1. klasē. Pasākums bija liels notikums, svētki visiem madlieniešiem. Pēc daudziem gadu desmitiem sūtu sveicienus savai skolai, skolotājiem, vienaudžiem, ar kuriem pavadīti 11 manas dzīves gadi. Atmiņas atmodina sen aizmirstas bērnības sajūtas par skolas dzīvi, raisa smaidu, nedaudz skumjas, nostaļģiju par to, kā paskrējis laiks.

Mana bērnība aizritēja Madlienā, dzīvojām centrā daudzdzīvokļu mājā. Kaimiņu bērnu pulki neļāva garlaikoties, vienmēr bija kompānija komandu spēlēm, dažādām rotaļām. Dzīve ritēja kā Zentas Ērgles grāmatā „Mūsu sētas bērni”. Atceroties pirmo skolas dienu, redzu sevi kā mazu meiteni ar baltām bantēm matos, satraukumu sirsniņā, lielās skolas priekšā ar zvanu rokās, kura skaņas aicina visus doties klasēs, rokas nogurst, lielie puiši iedrošina turpināt.

Bērnības atmiņām ir ievainojams maigums. Mana pirmā skolotāja bija Leonora Atslēdziņa. Grūtības sagādāja ķ un č burtu pielietojums. Atceros sevi pie tāfeles, lēni rakstot vārdus „čiekurs” un „ērkšķoga”. Mazajās klasēs notika īstas izdzīvošanas cīņas – mana skolas formas emblēma bija sasvītrota ar tinti, laikam kādam klases puikam patiku.

Manas paaudzes skolas gadi aizritēja oktobrēnu, pionieru un komjauniešu zīmē. Tas bija laiks ar citiem ideāliem, varoņiem, skatījumu uz dzīves procesiem. Skola it kā risināja kādu nepārtrauktu dialogu ar sevis paša pieaugšanu. Skolotājas Brigita Zukule un Valentīna Caune ar milzu enerģiju un izdomu organizēja skolas pasākumus un svētkus. Atmiņā palikusi pienākuma sajūta, veicot dažādus uzdevumus, meklējot materiālus, jo biju pionieru pulciņa vadītāja. Vairākus gadus vadīju pirmdienas rīta līniju, nedrīkstēju aizgulēties.

Pamatskolā mūsu klase bija liela gadījumu cilvēku kopa, nevaldāma, neprognozējama, ar puišu pārsvaru. Nomainījās vairāki klases audzinātāji, beidzot mēs tikām skolotāja Fridriha Funknera audzināšanā, tā bija īsta dresūra, viss pēc reglamenta, nebija vietas liekai sirsnībai un citām emocijām. Lai gan mācījos labi, skolotājs F. Funkners mani reiz atstāja uz vasaras darbiem vācu valodā, jo uzskatīja, ka gada atzīmei jābūt 5. Nežēlīga slimība mums atņēma skolotāju.

Vidusskolā nonācām skolotāja Gunāra Cileviča pārraudzībā, bijām jau „atsijājušies” par saprātīgu cilvēku grupu. Atminos, ka skolotājs bija cietis nelaimes gadījumā un nokļuvis slimnīcā, no rīta visa klase, spontānas idejas vadīti, neaizgājām uz stundām, bet aizbraucām uz Ogri apciemot. Brāzienu, kas sekoja pēc tam skolotāju istabā, vēl tagad atceros. Liels kauns bija manas mīļās skolotājas Dzidras Megi priekšā. Viņa vēlējās, lai es skolas sarīkojumos lasu dzejoļus, skolotājas iedrošināta, piedalījos daiļlasītāju konkursos ar labiem rezultātiem. Dz. Megi bija mans sargeņģelis no 4. klases, prata iedvesmot, likt pārdzīvot, saprast notiekošo. Esmu lielu pateicību viņai parādā.

Skolotājas Ilzes Rengartes ieliktie zināšanu pamati matemātikā pavēra iespējas daudziem no mūsu klases izvēlēties studijas tehniskās jomās. Nevaru nepieminēt sportu un skolotāju Andri Šrāderu. Viņš nedeva nekādas atlaides, bija sniegs – jāslēpo, silts – jāskrien pa stadionu, tad vēl tie vingrošanas moku rīki – uz priekšu! Viss jau gluži tik labi neveicās, bet pēc gadiem dzirdēju no māsas, kā skolotājs manus sporta „sasniegumus” minējis par paraugu.

Atmiņas par skolu liek atcerēties sevi pusaudžu gados. Tie bija nemiera un panikas pilni, daudz neatbildētu jautājumu – neziņa par savu vietu dzīvē, nākotnē, pārmaiņas gan ārējas, gan iekšējas, pirmā mīlestība. Liktenis man bija lēmis tieši Madlienas vidusskolā satikt savu mūža mīlestību – Māri Gailīti. Nu jau vairāk nekā 30 gadus esam kopā. Māris izvēlējās Madlienas vidusskolu skolotāja Oskara Siliņa automodeļu pulciņa dēļ. Man viņš iepatikās uzreiz, bet īstas jūtas „uzsprāga” 11. klases beigās. Klasesbiedri un skolotāji bija mūsu mīlestības aculiecinieki. Ķīmijas skolotājs Māris Siliņš savās stundās izspēlēja ar mums teātra cienīgas ainiņas.

Pabeidzām vidusskolu 1983. gadā (9. izlaidums), tālāk ceļš mūs aizveda uz Rīgu, es iestājos un pabeidzu 1988. gadā Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultāti, Māris – Rīgas Politehnisko institūtu. Mums ir divi pieauguši dēli, kuri jau ir savā dzīvē. 2001. gadā atvēru savu aptieku Baldonē, mazpilsētā, kur cilvēki pazīst cits citu, ikdienas dzīves ritms tuvāks laukiem. Patīk saskarsme ar cilvēkiem. Patiesu prieku un gandarījumu sagādā brīži, kad patiešām varu palīdzēt. Profesijas izvēli atzīstu par pareizu un savā aptiekā esmu īstajā vietā. Ārpus darba meklēju aktīvas nodarbes, vingroju, nūjoju, vasarā braucu ar velosipēdu, ziemā – slēpoju. Atpūtu iedalu pēc gadalaika – ziemā daudz apmeklēju teātri, ļoti patīk Jaunais Rīgas teātris. Iestājoties siltākam laikam, dodos pie dabas, dārzā. Aizbraucu uz dzimto pusi Madlienu, apciemoju savus mīļos, tas ir mans iedvesmas avots, kur smelt spēku ikdienai.

Tagad Madlienas vidusskolā zināšanas apgūst manas māsas meitas – Denīze Nora Dzene (1.kl.) un Luīze Madara Dzene (9.kl.). Novēlu visiem šodienas skolēniem būt zinātkāriem, mērķtiecīgiem. Lai viņiem ir talantīgi, radoši, zinoši pedagogi, kuri savu darbu uztver kā misiju! Novēlu visiem būt vajadzīgiem, saprastiem, stipriem un veseliem. Lai Madlienas vidusskolai ir nākotne, ne tikai vēsture! Uz tikšanos salidojumā!

Inguna Gailīte (Mikucka),
2017. gada marts.